«Es noteikti atkal ietu uz barikādēm, ja vajadzētu aizstāvēt Latviju un tās brīvību,» teic kāds kungs. Bet pēc klusuma mirkļa piebilst: «Protams, es neaizstāvētu tādus politiķus, kādi šodien pie stūres.
Viņus ne tikai neaizstāvēt, viņus patriekt vajag.» Latvija ir pavisam kas cits, tā neasociējas ar šodienas politiķiem un ar viņus apkalpojošo personālu dažādu ierēdņu un parlamentāro sekretāru izskatā.
Tad kādu Latviju mēs būtu gatavi aizstāvēt? Kādiem vajadzētu būt parlamentāriešiem (valdības ministriem, valsts vadītājiem), kurus barikāžu ideālisti gribētu un varētu aizsargāt pret melnu pārspēku, ja tāds nāktu?
Man saka: ideālisms ir pazudis. Ideālus aizvien biezākā slānī aizstāj meli un liekulība. Bet, tāpat kā, manuprāt, ir liela māksla pagatavot negaršīgu ēdienu, tikpat liela māksla ir nepārtraukti melot un izlikties. Kāpēc tik traki jāpiepūlas, lai izdomātu arvien jaunus melu – tā vietā, lai pateiktu patiesību. Protams, ir vēl arī otra iespēja: tie, kas maizē apēduši ideālus, paši nemaz nejūt, ka iestiguši savā muldēšanā kā vircas bedrē. Tad tiešām labāk nekustināt savus žebērkļus: ka nenoslīkst pavisam.
Taču, ja tā vērīgi ieskatās mūsu politiķos, iespējams, nav nemaz tik slikti ar viņiem: meli nav apzināti, viņi tos nepiekopj tīšām, lai, piemēram, ieriebtu mums, vienkāršajiem, nepolitiskajiem ļautiņiem. Politiķu meli un muldēšana ir kā gaiss, ko dabiski ieelpo un izelpo, kā jau pienākas normālai siltasiņu būtnei. Tāpēc nevajag īpaši nosodīt politiķus: pļurkstēt daiļos vārdos ietērptas muļķības – tā nav ļaunuma izpausme, tā ir spēle, kuru viņi uzsāk mirklī, kad tiek ievēlēti Saeimā. Un tik apdullinoši mazs ir to deputātu skaits, kas spurojas pretim šīs melu spēles noteikumiem!
Tomēr visbiežāk šķiet, ka mūsu valdīklas – gan parlamentā, gan valdībā – vienkārši ņirdz par saviem vēlētājiem. Cik ilgi, kā karstu kartupeli pa muti viļājot, mūsu vadoņi ņēmās ar «bēgļu jautājumu»? Cik ilgi vajadzēja meklēt «īstos vārdus», lai kaut kā – vismaz kā pa celmiem steberējot – paskaidrotu, kas notiks (vai nenotiks) ar nelegālajiem imigrantiem, kurus eirobriseles gudrinieki piesola Latvijai? Vārdi joprojām nav atrasti, precīzāk – tos neviens tā ar’ nav meklējis. Arī tagad ne, kad Ķelnē un citās Vācijas pilsētās notika «Jaungada svinības», kurās dikti kārtīgās, birģeliskās Doičlandes pilsoņi nespēja pretoties mežoņu uzbrukumiem, tādējādi apstiprinot multikulturālās sabiedrības bezjēdzību. Vai mūsu valdības un Saeimas velkomistiem beidzot nevajadzētu, piemēram, vērsties pie tautas, pie tiem pārpalikušajiem vēlētājiem, kuri pagaidām vēl ir entuziasma pārņemti, gatavojoties pēc nepilniem trim gadiem doties pie Saeimas vēlēšanu urnām? Vai nevajadzētu tautai beidzot pateikt, ka, raugi, esam kļūdījušies, piekrizdami dažādām eirokomisiju priekšnieku pavēlēm bēgļu sadales jautājumos? Un varbūt pat esam iedzīvojušies līkās mugurās, bez ziepēm cenzdamies iespraukties dažādās nepieņemamās atverēs?
Bet par šo tēmu, protams, politkorekts klusums. Piekritīsiet: daudz svarīgāk šobrīd ir atrast piemērotu kājiņu kristāla kurpītei, kas kopš Laimdotas Straujumas demisijas bezcerīgi klaiņo no viena premjera amata kandidāta pie nākamā. Vismaz tiek radīta ilūzija, ka tas ir svarīgāk. Paskat, Beļģija pamanījās pat gadu izdzīvot bez valdības, un nekas. Varbūt mēs arī varam iztikt bez ministriem? Domāju, ka nekas mūsu dzīvē īpaši nemainītos, ja tā dēvētā valdības institūcija pašlikvidētos. Būtu vien ieguvumi: ietaupītos līdzekļi, arī melu un aplamību publiskajā telpā izplūstu nesalīdzināmi mazāk.
Uz to pusi jau iet. Neviena kājiņa neder tai kristāla kurpītei, bet, ja kādam arī derētu, tas žigli noplaukst no lielo iespēju skatuves – ar atrunām, ka ministrijā daudzi darbi iesākti, kas jāpabeidz, ka dzimtās pilsētas iedzīvotāji ir vismīļākie, ka kreisās kājas lielais pirksts pēkšņi uzpampis un tamlīdzīgi. Izrādās, neviens kareivis vairs nevēlas kļūt par ģenerāli. Laikam vārgi tie kareivji palikuši. Interesanti, ko gan vājinieki meklē politikā? Īstā izmēra kurpītes? Varbūt sēžamvietām īpaši piemērotus krēslus?
Pagaidām nav atbildes uz jautājumu: kādiem jābūt tiem, kurus barikāžu ideālisti gribētu aizstāvēt? Zinu tikai to, kādi tie nedrīkst būt: savtīga izdevīguma meklētāji, meļi un vārguļi. Kad beidzot sagaidīsim tos, kurus būs gods aizstāvēt?