Atbildīgās amatpersonas nāk klajā ar aizvien skaļākiem paziņojumiem saistībā ar “OIK afēru”. Tiem, kuriem nav zināmas šo paziņojumu aizkulises un rodas cerība, ka kaut kas beidzot var būtiski mainīties, aicinātu aizdomāties - kāpēc tad tas netika darīts līdz šim, visu šos garos gadus, kad pie varas ir bijuši tie paši politiskie spēki, kas nu tagad to sola izdarīt?
Visi šie apņēmīgie paziņojumi un stāsti plašsaziņas līdzekļos par varonīgo cīņu ar Milzu Lempjiem, atvainojiet - ar OIK, nav nekas vairāk kā mēģinājums paglābties no patiesības, kas nu kļūst zināma sabiedrībai par “OIK afēru”. Tas ir veids, kā novilkt laiku līdz vēlēšanām, veidojot daudzsološu viltus darba kārtību, kura principiāli greizajai “OIK sistēmai” neko neizdarīs.
Jau sen bija iespējams tikt galā ar šo Latvijas valsts vēsturē lielāko izzagšanu, kura joprojām tiek īstenota un tagad tiek piesegta, veidojot apjomīgu informatīvo troksni sabiedriskajā telpā ap pasākumiem, no kuriem patiesībā nav gandrīz nekādas jēgas, drīzāk pat otrādi! Lai gan izdarīt varētu ļoti daudz ko. Par to šis stāsts.
Par to, kā tika kaldināts patiesības brīdis
Vairāku mēnešu garumā, īstenojot Satversmē paredzētās tiesības tautas priekšstāvim pārraudzīt izpildvaras darbības atbilstību sabiedrības interesēm, esmu veicis EM pieņemto lēmumu un veikto darbību izmeklēšanu - tās gaitā veiktas vairāk nekā 50 jautājumu sesijas un sagatavoti 15 pieprasījumi . Izmeklēšanas process būtu bijis krietni īsāks, ja EM necenstos izvairīties sniegt pieprasīto informāciju un atbildes pēc būtības.
Ja šo procesu pārliktu uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) formātu, tad tikai tīri tehniski, lai to īstenotu, būtu nepieciešams vairāk nekā gads, nemaz nerunājot par izmeklēšanas rezultātu, kurš ne tālu nebūtu tāds. Tas tāpēc, ka visdrīzāk PIK darbs tiktu bloķēts, jo nav ne mazāko šaubu, ka OIK stāsts ir bijusi politiski piesegta afēra jau no paša sākuma un joprojām tiek turpināta. Ne velti tieši Vienotības un ZZS deputāti bija tie, kuri vairākkārt aicināja, lai taču šīs izmeklēšanas darbības tiek pārtrauktas (jo tās traucējot EM darbībai), un tiktu dibināta PIK.
Rēķinoties ar to, ka OIK ir izvērsta, daudzos līmeņos piesegta, un smalki mudžināta afēra, kuras īstenošanā ir bijuši ieinteresēti ne tikai pie varas esošie politiskie spēki un amatpersonas, kas šo sistēmu ir veidojušas un uztur, bet arī daudzu miljonu liels, no mūsu subsīdijām labi barots, biznesa lobijs ar savu mediju un juridisko atbalstu, kam visus šos gadus ir veiksmīgi izdevies uzturēt savu patiesības monopolu par OIK - svarīgi bija izvēlēties stratēģiju, kas dotu iespēju cīnīties ar šo veidojumu vienam cilvēkam, un to vēl uzvarēt.
Nedaudz par “Dāvida cīņu ar Goliātu”.
Lai pieveiktu šo monstrozo OIK veidojumu, tika izvēlēta stratēģija nevis sacensties par to, kuram ir patiesība, bet ļaut tam pašam saplīst no savām pretrunām, pierādot šī veidojuma neadekvātumu - uzdodot jautājumus EM un liekot tai pašai izgaismot reālo OIK lietu kārtību. Tā rezultātā, izjautājot EM, tā ļoti paredzami nonāca aizvien dziļākās pretrunās ar savas pašas sniegto informāciju un pozīciju, līdz nokļuva situācijā, kad atbildot nāktos vai nu paust acīmredzamus melus, vai nu absurdu, vai atzīt savu nepamatoto pozīciju. Zīmīga ir EM rīcība šajā situācijā, kas uzskatāmi parāda tās attieksmi pret “OIK afēru” un “gatavību” kaut ko mainīt - tā vietā, lai atzītu neatbilstības, EM sāka izvairīties no atbilžu sniegšanas vispār! Tiesiskā, demokrātiskā valstī, šāda situācija, kad izpildinstitūcija atsakās sniegt informāciju, pat savus lēmumus, parlamentam - tas nebūtu iespējams. Taču izrādās, ka Latvijā ir savādāk. Tā kā - bez ilūzijām, lūdzu!
Piemēram, izskatot EM paredzētos Pieprasījumus (Satversmē paredzēts izpildvaras pārraudzības instruments) Saeima saskārās ar līdz šim Saeimas vēsturē bezprecedenta gadījumiem - kad Pieprasījumi tika izskatīti vispār neiesniedzot jebkādas atbildes uz tiem, slēpjot pieprasītos dokumentus, lai nedotu iespēju pieprasījuma iesniedzējiem vispār iepazīties ar šo informāciju laicīgi, bet tikai nolasot tiem mutiskus paskaidrojumus jau pašā komisijas sēdē. Taču arī šāda pieeja nedeva atbildētājiem vēlamo rezultātu, jo izrādījās, ka pieprasītāji ir pietiekami kompetenti, lai spētu apstrādāt un analizēt EM sniegto informāciju arī šāda režīmā, uzrādot sniegtās informācijas maldinošo raksturu vai pretrunas, un sagatavojot par tām tālākus pieprasījumus.
Par spīti pretdarbībai, izmeklēšana ir sekmīgi veikta - daļa atklāto faktu un secinājumu jau ir pieejami sabiedrībai. Tie ir šokējoši. Un, protams, tā ir tikai nejauša sakarība, ka šie sagādātie patiesības brīži Saeimai un EM cieši korelē ar turpmāk veiktajām EM darbībām un publiskajiem paziņojumiem sabiedrībai, kurus tā demonstrē (ir spiesta demonstrēt) attiecībā uz OIK (piemēram - par “OIK atļauju” anulēšanu).
“Nepareizās bites vai nepareizais medus” ?
Izmeklēšana tika īstenota vairākos virzienos, lai izgaismotu būtiskākos “OIK afēras” aspektus un parādītu, kā tā ir tikusi konstruēta un tiek joprojām īstenota:
· kā ir ticis (neticis) īstenots “OIK sistēmas” pārraudzības process,
· kā tika īstenotas “konteinershēmas”,
· kāda ir bijusi EM rīcības un pieņemto lēmumu pamatotība “OIK moratorija” laikā (“pazudušie” dienesta pārbaudes rezultāti),
· kā arī tas, cik lielā mērā sabiedrības interesēm atbilstošas un vērstas uz reālu OIK sloga samazinājumu ir esošās EM aktivitātes :
o gan saistībā ar veiktajām “OIK staciju pārbaudēm”,
o gan saistībā ar EM virzītajiem MK noteikumu grozījumiem, kuri it kā “sakārtos” OIK regulējumu,
o gan saistībā ar EM pasludinātajiem auditiem, lai it kā izvērtētu EM darbības un pieņemto “OIK lēmumu” pamatotību.
· Atsevišķs uzmanības vērts ir valdošās politiskās elites un EM cītīgi piesauktais “tiesiskās paļāvības princips”, ar kuru kā svēto govi EM ir sargājusi pašas izveidoto OIK sistēmu.
Izmeklēšanā izdarītie secinājumi nav glaimojoši EM, lai neteiktu vairāk - visos virzienos ir iegūti uzskatāmi fakti, kas apliecina, ka veidojot šo subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēmu EM nav pienācīgi rūpējusies par sabiedrības interesēm ( lai neteiktu vairāk - bet par to jau lems citas kompetences iestādes, kurām ir sagatavoti atbilstoši iesniegumi ), un diemžēl - EM joprojām to nedara, pretstatā publiski paustajiem apgalvojumiem un īstenotajam PR ar skaļajiem paziņojumiem. Šeit kā reiz iederas teiciens - “velns slēpjas detaļās”! Par to arī būs tālāks izvērsums.