"OIK afēra" – kas pašlaik patiesībā notiek
Nu jau kādu laiku ap OIK ir relatīvs klusums. Tas ir loģisks rezultāts, kas daudziem bija ļoti nepieciešams – pirmkārt jau valdošajai politiskajai elitei, un arī mēdijiem, kuri tos apkalpo, vai kuru eksistence ir atkarīga no šo varturu labvēlības. Tāpēc katra atmaskojoša ziņa par kādu no “OIK afēras” aspektiem tiek slāpēta vai apaudzēta ar gādīgi saražotām “viltus ziņām”, lai piesegtu kādam tik ļoti neērto patiesību.
Piemēram. Pēdējā pusgada laikā Saeimā ir tikuši izskatīti 15 deputātu pieprasījumi par OIK (tas ir ļoti daudz). Tas ir bijis visvairāk diskutētais jautājums Saeimā. Šie pieprasījumi ir tikuši skatīti vairāk nekā desmit Saeimas plenārsēdēs, bieži tas ir bijis viens no visasāk diskutētajiem sēdes jautājumiem. Un tā ir bijusi nevis vienkārša tukša politiskā retorika, bet argumentēta, uz reāliem faktiem balstīta, uzskatāmi pierādot, ka OIK ir politiski piesegta afēra, turklāt nelikumīga, kura joprojām tiek turpināta. Neviena šī diskusija, neviens fakts (!) no šīm diskusijām nav ticis pat pieminēts galvenajos masu medijos. Sakritība? Diez vai…
Kāpēc sabiedrībai tiek slēpta patiesība par notiekošo? Kāpēc sabiedrībai tiek rādītas tikai pasakas par varas elites it kā varoņcīnu ar pašas radīto OIK bubuli (kuru tā patiesībā joprojām gādīgi baro), un tiek noklusēti fakti, kuri atmasko šīs pasakas? Kāpēc sabiedrībai tiek liegta iespēja domāt un kritiski spriest par notiekošo?
Varbūt tāpēc, ka patiesībā varas elitei nemaz nav vajadzīga kritiski domātspējiga sabiedrība? Jo savādāk tā nespēs no sabiedrības noslēpt to, ka Latvjā demokrātija - tautas vara patiesībā nemaz reāli neeksistē? Tās regālija tiek izmantota kā zāles kušķīts, ko turēt aitai deguna priekšā, lai tikmēr varētu to apcirpt.
Parādot patiesību par OIK afēru - kā tā ir tikusi veidota un kā tā joprojām tiek piesegta, sabiedrība varētu nonākt pie šīs skarbās atklāsmes, un tas varētu izraisīt varenu nācijas pašattīrīšanās procesu, aiznesot mēslainē šo varas elites izveidoto lietu kārtību, kas ļauj atkal un atkal dzimt kārtējam “astoņkājim”. Visiem, kas ir ērti iekārtojušies - tas nav vajadzīgs. Ir vajadzīga ērti cērpama aita, šķēres (kā piemēram OIK) un pasakas, ko stāstīt aitām, kamēr tās cērpj.
Nedaudz par cērpamām aitām.
Mūsu uzņēmēji gadiem ir žēlojušies par to, kā OIK slogs grauj to konkurētspēju. Žēlojušies un maksājuši daudzus miljonus. Pamatoti norādot, cik šī sistēma ir netaisnīga - nodrošinot garantētu nesamērīgi augstu peļņu šaurai personu grupai, par ko jācieš ir visiem pārējiem (nu jau - ne visiem...).
Taču tad, kad tiem radās reāla iespēja pamainīt šo netaisno lietu kārtību, tad tie vienkārši nedaudz žēli pablēja un, pakampuši tiem atmesto kumosiņu, paklausīgi ielīda atpakaļ tiem sagatavotajā steliņģī uz cirpšanu. Tiesa, cērp tagad ne visus vienādi. Kādam tas nepatīk, bet ierādīto steliņģi tāpēc pamest neviens netaisās. Visas rūpes parasti aprobežojās - kā to cirpienu pēc iespējas nogrūst no savas uz citu mugurām. Un cirpēji vēlīgi to nodrošina, nu vismaz sola nodrošināt. Un tad atkal ir par ko tirgoties un ko notirgot (“reformēt”). Nav grūti paredzēt, pie kā šis cirpšanas aplis beigsies, un kas par to visu beigās samaksās - “cilvēks vienkāršais”, kuram nav iespējas lobēt savas intereses pie cirpējiem. Taču pagaidām ir lielais solījumu laiks, un visiem lielais cerību laiks. Kārtējais…
Nedaudz par pasakām.
Saistībā ar OIK ir vairākas pasakas, kuras tiek stāstītas aitām, lai tās līdz Saeimas vēlēšanām neaizmuktu uz kādu citu aploku. Lūk, dažas no tām:
Pirmā bija pasaka par “OIK staciju” pārbaudēm. Pareizāk, par neesošo “OIK staciju” pārbaudēm. Kuras EM varonīgi “pārbauda” joprojām - vairāk kā pusgadu! Šīs stacijas sastāda tikai apmēram vienu desmito daļu no visām “strādājošajām” stacijām, kuras vēl pat negaida savu pārbaudi.
Otrā pasaka - ir pasaka par to, kā EM “sakārtoja” OIK nozari, veicot grozījumus Ministru kabineta (MK) noteikumos, kuri regulē elektroenerģijas ražošanu un pārraudzību obligātā iepirkuma ietvaros. Tas, ka šie noteikumi rada ietvaru negodīgai komercdarbībai, ir pretrunā augstāka spēka normatīvo aktu prasībām - tas nevienu neuztrauc. Nez kāpēc...
Trešā pasaka - par tā saucamo “OIK darba grupu”. Sabiedrībai tā tiek pasniegta kā valdošās politiskās elites centieni izbeigt OIK afēru, bet patiesībā tā ir izveidota, lai atrastu veidu, kā to varētu turpināt. Un kamēr šī darba grupa “strādā”, afēras piesedzējiem ir lieliska atruna uz visiem neērtajiem jautājumiem - jāgaida “darba grupas” rezultāti! Tie sabiedrībai tiek solīti kā reiz pirms pašām Saeimas vēlēšanām. Kā var nesolīt!
Un tagad par katru no pasakām konkrētāk - tas, ko “nez kāpēc” sabiedrībai neviens nevēlas stāstīt. Tikai fakti. Spriežiet paši.
Pasaka par “OIK staciju” pārbaudēm.
No vairāk nekā 400 “strādājošām” stacijām EM izvēlētas 39 stacijas, kurām visām bija žurnālistu atklātās “konteinershēmas” pazīmes - neviena no tām nebija izpildījusi tai izsniegtajā atļaujā paredzēto. Tātad šīs atļaujas jau sen bija jāanulē! Taču EM vajadzēja vairāk nekā pusgadu “pārbaudes” , un tā joprojām nav spējīga tikt skaidrībā ar šīm stacijām. Savdabīgi ir arī tās paziņojumi šajā sakarā - vēl pagājušā gadā ministrs paziņoja, ka septiņām no šīm stacijām atļaujas ir saglabājamas. Kad EM tika pieprasīts iesniegt šo staciju pārbaudes rezultātus, tā attiecās tos iesniegt, atrunājoties, ka pārbaudes vēl turpinās. Tā protams ir tikai sakritība, ka EM lēmumi par atļauju anulēšanu sāka “birt” tikai tad, kad tai lika atskaitīties par savām “pārbaudēm” Saeimā. (skat šeit)
Nu jau ir pagājis vairāk nekā pusgads. Pa šo laiku EM ir spējusi anulēt 21 atļauju - tas sabiedrībai tiek pasniegts kā liels veikums, mērāms simtos miljonu ieguvumā. Daudzi tam arī notic, jo neviens jau sabiedrībai nepasaka, ka no šiem 39 “pārbaudes objektiem” ( kuros EM lielāko tiesu nemaz nav bijusi) - 25 vietās vispār nekā nav! Un atļaujām jau sen vajadzēja būt anulētām, bez visa šī “pārbaužu” šova.
Rodas pamatots jautājums - ar ko visu šo laiku patiesībā ir nodarbojusies EM? Centusies atklāt vai piesegt pašas režisētās nelikumības? Dokumentus par savas “pārbaudes” rezultātiem tā joprojām nav spējusi iesniegt, “pārbaudes” joprojām turpinās...
Pasaka par sagrozītajiem MK noteikumiem
Pat politiskās virtuves zinātājiem ir grūti noticēt, ka var rīkoties tik rafinēti ciniski un nekaunīgi, kā tas ir ticis izdarīts ar šiem grozījumiem. Publiski sabiedrībai tie tiek pasniegti kā EM varoņcīņa ar OIK krāpniekiem. Daudzi no šiem grozījumiem tik tiešām padara regulējumu stingrāku, taču velns, kā zināms, slēpjas detaļās. Arī šajā gadījumā. Tikai dažas no tām:
Pašpatēriņš.
Elektroenerģijas tirgus likums (ETL), skaidri nosaka, ka obligātā iepirkuma(OI) ietvaros var pārdot tikai pašu saražotās elektroenerģijas atlikumu, kas palicis pēc tās izlietošanas elektrostacijas vajadzībām. Taču tā kā saskaņā ar EM izveidoto kārtību komersantiem tika piešķirti nepamatoti lieli OI apjomi - rēķinot tos no visas uzstādītās jaudas, neņemot vērā pašpatēriņam nepieciešamo, un par adekvātu reālā pašpatēriņa kontroli EM “nez kāpēc” nav rūpējusies, tas radīja komersantiem lielu kārdinājumu apiet šo prasību - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē: veidojot pieslēguma shēmas, kas deva iespēju pārdot OI ietvaros visu savu saražoto elektroenerģiju (un ne tikai savu), bet sev patēriņam nepieciešamo nopirkt no citiem - “pa lēto”.
Tas, ka tā tika un joprojām tiek darīts, un tas, ka EM to zināja un turpina šo krāpniecību piesegt, to skaidri parāda šie EM veiktie grozījumi MK noteikumos un Saeimai sniegtās atbildes, kurās EM skaidri pati to apliecina (skat. šeit. )
EM ar saviem grozījumiem paredz, ka pieslēguma shēmas tiks kontrolētas tikai no 2019.gada 1. jūlija, tādēļ, “ka šāda prasība ir saistīta ar atbalsta saņemšanas un obligātā iepirkuma tiesību saglabāšanas nosacījumiem un var prasīt laika un resursu ieguldījumu, lai tehnoloģiski pielāgotu elektrostaciju šādu nosacījumu ievērošanai”. Proti, lai dotu iespēju noslēpt pašas radīto krāpniecības shēmu, un EM nevajadzētu atņemt atļaujas komersantiem, kuri to ir izmantojuši, lai krāptos.
Godprātīgi izdarītais pārkāpums.
Ne mazāk zīmīgs ir EM piedāvātais regulējums, kurš paredz komersantiem iespēju neievērot OI nosacījumus, būt pieķertiem krāpniecībā un nepazaudēt par to iespēju pārdot savu saražoto elektroenerģiju OI ietvaros par paaugstināto tarifu, bet saņemot tikai brīdinājumu par to (skat šeit ). Nekur citur analoģisku regulējumu jūs neatradīsiet.
Visiem saprotama analoģija ar Ceļu satiksmes noteikumiem būtu šāda: jūs braucat pie stūres alkohola reibumā, jūs noķer, bet jums par to nekas nedraud - jūs tikai pabrīdina un uzliek par pienākumu pusgada laikā izbeigt braukt dzērumā pie stūres, bet tikmēr jums vēl par alkoholu piemaksā!
Kā jūs domājat, ja būtu šādi Ceļu satiksmes noteikumi, kas notiktu uz ielas - cik daudz iereibušo sēdētu pie stūres? Un ja par to vēl var nopelnīt miljonus? - Lūk jums arī ieskats, kas notiek šajā nozarē, un kāpēc tikai oficiālos ziedojumos vien Vienotība no “OIK atļauju” saņēmējiem, saskaņā ar TV3 “Nekā personīga” veikto pētījumu, ir saņēmusi aptuveni ceturdaļmiljonu eiro. Un kāpēc nedrīkst sākt pārbaudīt komersantu darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām, bet visos iespējamos veidos ir jānovelk laiks, jo savādāk daudziem komersantiem EM dāsni izsniegtās atļaujas nāktos zaudēt, bet OIK slogs saruktu būtiski un uz visiem laikiem.
Tā vietā, lai veidotu 24 cilvēku “darba grupu” ik nedēļas pasēdēšanai Vecrīgā, vajadzēja izveidot reālas kontroles komandas un “izķemmēt” OIK nozari no krāpniekiem - ar 24 cilvēkiem būtu pilnīgi pieticis, lai uz vasaras beigām, kad “darba grupai” ir jānāk ar saviem risinājumiem, problēma jau būtu atrisināta un visiem laikiem. Šim risinājumam būtu pieticis ar mazu daļu no tiem 80 miljoniem Latvenergo peļņas, kuru valdība ir nolēmusi atdot OIKistu pabarošanai, lai uz vēlēšanām radītu OIK sloga samazināšanās ilūziju. Arī tas ir godprātīgi?
Pārkompensētais atbalsts.
Taču nenoliedzami šīs pasakas visfiligrānākā sadaļa ir attiecībā uz “pārkompensācijas novēršanu” - pasaka par to, kā EM ar šiem noteikumiem novērš nepamatoti dāsno OIKistu barošanu, bet patiesībā tieši otrādi - ir nodrošinājusi to vēl uz daudziem gadiem.
Jau tikai fakts, ka ar šiem jaunajiem atbalsta noteikumiem pārkompensācija nu ir novērsta, taču reāli tā rezultātā OIK slogs ir samazinājies par nieka dažiem miljoniem (uz simtu miljonu fona), liek aizdomāties - ka vai nu tā pārkompensācija nav bijusi īpaši liela (vai ne?), vai patiesībā - nekas jau nav īsti novērsts?!
Pārkompensācijas mehānisms ir tā izveidots un aprakstīts, ka iepazīstoties ar to rodas ilūzija - viss komersanta saņemtais atbalsts tiek iekļauts pārkompensācijas aprēķinos. Patiesībā tas tā nav! Rūpīgi izsekojot formulām un tajās iekļauto parametru definīcijām atklājas, ka šajās formulās tiek ņemts vērā komersantam izmaksātais atbalsts par saražoto elektroenerģiju tikai esošās -ETL paredzētās atbalsta shēmas ietvaros, savukārt dāsni samaksātais atbalsts par elektroenerģiju laika periodā līdz komersants pārgāja uz pašreiz esošo ETL paredzēto atbalsta shēmu (šo pāreju komersanti īstenoja notika laika periodā no 2007 līdz 2010.gadam) - netiek ņemts vērā. Pat ja atbalstu saņemošais projekts ir ticis īstenots daudzus gadus pirms (piemēram 1998.gadā) tas pārgāja uz esošo ETL atbalsta shēmu, un ir jau ar uzviju atpelnījis ieguldītās investīcijas, patiecoties šim EM “pārkompensācijas modelim”, tas var sākt pelnīt no jauna (skat šeit-EM atbilde uz 20.jautājumu ), jo iepriekšējā atbalsta periodā veiktos investīciju izdevumus šajā modelī gan nav aizmirsts iekļaut! Tiesa, arī saņemtais investīciju atbalsts (ja vien tāds ir bijis) formulā tiek ņemts vērā - kas rada ilūziju, ka, “novēršot” pārkompensāciju, tiek ņemti vērā visi komersanta ieņēmumi. Un to EM nekautrējas sabiedrībai pasniegt kā savu lielu panākumu OIK sloga samazināšanā.
Pamatots ir jautājums, vai tiešām Eiropas komisija (EK) ir saskaņojusi šādu atbalsta shēmu, kas ir acīmredzamā pretrunā to normatīvo aktu prasībām, uz kuriem tā savā lēmumā atsaucās? Piemēram, attiecībā uz atbalsta intensitāti, attiecībā uz pamatotu atbalsta periodu. Vai patiesībā EK nav tikusi maldināta, līdzīgi kā tas ir izdarīts ar Latvijas sabiedrību? Zīmīgi, ka EM ir atteikusies iesniegt dokumentus, kas ir tikuši izmantoti šajā saskaņošanas procesā ar EK.
Pasaka par “OIK darba grupu”
Tiem, kuri lolo naivas ilūzijas par šīs “darba grupas” rezultātiem, būtu vērts iepazīties ar šīs “darba grupas” patieso darba uzdevumu (skat šeit ). Galvenais vingrinājums, kurš būs jāizpilda šai “darba grupai”- ar ko aizstāt OIK maksājumu, lai sabiedrībai radītu ilūziju, ka problēma ir atrisināta, bet barotava paliktu. Nav jau daudz variantu - vai nu noslēpt šo maksājumu nodokļos, vai izmantot tam kādas valsts akciju sabiedrības ienākumus, vai visdrīzāk - izmantot visas iespējas, lai šo maksājumu slogu izšķīdinātu pa dažādām pozīcijām, radot ilūziju, ka tas ir samazinājies. Sakārtot šo nozari atbilstoši sabiedrības interesēm un likumu prasībām - tāda uzdevuma darba kārtībā nav.
Ir labi saprotama valdošās elites vēlme izveidot šādu instrumentu - “darba grupu”, jo savādāk tai nāktos atbildēt uz virkni ļoti nepatīkamu jautājumu un jau sen būtu bijis jāīsteno darbības (piemēram - reālas pārbaudes), kas ļoti nepatiktu tās sponsoriem. Ar šādu “darba grupas” izveidi ir iegūts laiks, kas ir tik svarīgs, lai varētu noslēpt iespējamās nelikumības - no vienas puses, un imitējot OIK problemātikas risināšanu remdināt vēlētāju prātus līdz vēlēšanām - no otras puses.
Uz rudeni, īsi pirms Saeimas vēlēšanām, kad “darba grupa” būs beigusi savu darbu, varēs nākt klajā ar kādiem vien vēlas solījumiem, un pēc tam - pēc vēlēšanām, tos nepildīt. Tas ir vienkāršs un jau pārbaudīts gājiens, taču šoreiz šis “OIK afēras” piesegs var izrādīties liktenīgs ne tikai tās piesedzējiem un ne tikai tiem, kurus mēģina piesegt, jo veidojot to visu uz acīmredzami tiesiski apšaubāmiem (maigi sakot) pamatiem, lai kas tiktu uzbūvēts - tas var sabrukt, līdzīgi kā sabrukšanai ir nolemts visrūpīgāk, visskaistāk būvētais nams bez pareizi ieliktiem pamatiem. Dēļ šādas EM rīcības (cenšoties piesegt sastrādātās nelikumības) ciest var visi - arī tie, kuri godprātīgi būs darbojušies EM izveidotajā ietvarā. Ir pēdējais laiks par to aizdomāties.
OIK un Satversme
Īstenojot tautas priekšstāvja tiesības pārraudzīt izpildvaras darba atbilstību sabiedrības interesēm, vairāku mēnešu garumā esmu veicis “OIK afēras” izmeklēšanu. Par savā izmeklēšanā atklātajiem faktiem (vairāk par to var uzzināt šeit ) esmu vērsies LR Ģenerālprokuratūrā un Satversmes aizsardzības birojā ar lūgumu tos izvērtēt un rīkoties atbilstoši savai kompetencei. Šī gada aprīlī Ģenerālprokuratūra ir vērsusies Satversmes tiesā ar savu iesniegumu saistībā ar OIK. Satversmes tiesa joprojām nav izlēmusi par šī iesnieguma tālāko virzību.
Nav zināms, kādus argumentus savā iesniegumā ir izmantojusi Ģenerālprokuratūra, cik kvalitatīvi tas ir ticis sagatavots, jo saistībā ar subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēmu tik tiešām ir daudz aspektu, kur neatkarīgs, kompetents šīs sistēmas tiesiskuma izvērtējums būtu ļoti nepieciešams un pamatots - sākot ar EM izveidoto noteikumu atbilstību (neatbilstību) likuma prasībām un beidzot ar pašas sistēmas tiesiskumu, uzliekot vairāku miljardu lielu maksājumu slogu visai sabiedrībai, bet nenodrošinot tam atbilstošu kontroli un pārraudzību, tā rezultātā liekot sabiedrībai nesamērīgi pārmaksāt par it kā leģitīmu mērķu īstenošanu.
Šeit nevar nepadalīties ar bažām, kuras rodas rūpīgāk iepazīstoties ar Eiropas komisijas lēmumu (Nr. SA.43140 (2015/NN)) saistībā ar šo subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēmu - vai atbalsta sistēma, kuru savā lēmumā apraksta EK un ir atzinusi par saskanīgu ar ES kopīgā tirgus prasībām, un tā atbalsta sistēma, kura reāli tiek īstenota Latvijā- tik tiešām ir viena un tā pati sistēma?!
Piemēram, nav saprotams, kādā veidā EK ir nonākusi pie secinājuma, ka šis atbalsts ir saderīgs ar ES pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai (uz šo prasību izpildi ir atsauces EK lēmumā) - jo īpaši attiecībā uz atbalsta samērojamību(atbalsta intensitāti), atbalsta saņēmēju darbības efektivitāti un atbalsta piešķiršanas kārtību, kas ir acīmredzamā pretrunā ar reāli īstenoto. Vai iespējams, ka arī EK ir tikusi maldināta, lai iegūtu kādam labvēlīgu lēmumu?
Jāatzīmē, ka EM tā arī nespēja atrast nekādu tiesisku pamatojumu, kāpēc tā ir slēpusi no sabiedrības, ka gandrīz desmit gadus OIK slogs ir bijis nelikumīgs - 10 gadus ir ticis īstenots pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.(3) pantu. To savā lēmumā skaidri ir norādījusi EK. Iespējams, tāpēc Latvija ir atteikusies no savām tiesībām šo lēmumu saņemt latviešu valodā (EK lēmuma (101) punkts ).
Ja Satversmes tiesa pieņems šo iesniegumu izskatīšanai un izmantos to kā iespēju sniegt savu neatkarīgo kompetento izvērtējumu, tas būtu ļoti vērtīgs ieguldījums “OIK sistēmas” turpmākajai sakārtošanai, kuru, kā izskatās, izpildvara pati nav ne spējīga, ne arī motivēta izdarīt.