„Jebkādas darbības ar esošām obligātā iepirkuma kvotām, koģenerācijas atbalstiem mums jāvērtē ne tikai no tarifu viedokļa, bet arī no tiesiskās paļāvības, ko valsts ir apņēmusies investoriem.” /EM valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele, LTV, „Atklātā ceturtdiena”, 2011. gada 24. marts/
"Ja Latvijas iedzīvotājam kaut kas nav pa prātam, viņš var doties strādāt uz ārzemēm, vai meklēt labāku darbu šeit pat. Valsts ar katru individuāli auklēties nevar.”
/Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks, LTV, „Labrīt, Latvija”/
Latvijā valdošās politiskās aprindas, neatkarīgi no partejiskās piederības, jau sen īsteno Latvijas tautai naidīgu un ārvalstu biznesam izdevīgu politiku. Viena no svarīgākajām jomām, kurā šī politika spilgti izpaužas, ir enerģētika. Enerģētika ir stratēģiska nozare, no kuras tieši atkarīgas visas pārējās mūsu dzīves jomas. Izrādās, Latvijas elektroenerģijas patērētājs jau gadiem no sava maciņa finansē ne tikai parazītiskas privātās intereses, bet nu jau arī ārvalstu enerģijas patērētājus. To vairākās intervijās publiski atzinis arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk tekstā SPRK) padomes loceklis un LU profesors Edvīns Karnītis. Augstajām enerģijas cenām Latvijā nav nekāda saimnieciska pamatojuma – tās noteiktas ar politiskiem lēmumiem, kuru motivācija tiek turēta slepenībā. Taču tas nozīmē, ka šo Latvijas iedzīvotāju aplaupīšanu, Latvijas turēšanu atpalicībā un nabadzībā var pārtraukt ar citiem politiskiem lēmumiem. Ja vien Latvijas tauta izmantos savas Satversmē paredzētās suverēna tiesības.
Kā pa miglu
E. Karnītis atzīst, ka SPRK regulē tikai pusi no visām tarifu aprēķinos ieliktajām izmaksu pozīcijām, pārējā „Latvenergo” darbība ir atstāta „brīvā tirgus” manipulācijām, kuras notiek komercnoslēpuma aizsegā. Un arī šīs regulējamās izmaksu puses pozīcijas netiek atklātas, jo arī tās slēpj „Informācijas atklātības likums” (kāds orvelisks likuma nosaukums!). Tātad, lai gan „Latvenergo” arvien skaitās valstij piederošs, neprivatizējams sabiedrisks uzņēmums, faktiski visa jomas darbība notiek slepenībā un ir reāli notikusi daudzu tā funkciju privatizācija. Lai mēs pilnībā apjaustu savas energonozares patiesās iespējas un zemūdens akmeņus, nepieciešams minētos likumus mainīt. Pilnīga atklātība ir arī viena no galvenajām 24. marta mītiņa rezolūcijas prasībām. Ja nav atklātības, visas politiķu runas ir tukša vāvuļošana un izvairīšanās no patiesības.
Tomēr arī no pieejamās informācijas var izlobīt tālejošus secinājumus, kas visai precīzi atspoguļo visas energonozarē notiekošās manipulācijas.
„Latvenergo” jau no iesākuma tika veidots kā vienota sistēma. Tā kā Latvija ir salīdzinoši neliela teritorija ar nelielu iedzīvotāju blīvumu, tieši vienota sistēma ir arī visracionālākā un lētākā. Nav neviena racionāla saimnieciska argumenta, kāpēc šī sistēma būtu mākslīgi jāsadala. Tomēr tieši tas jau ir izdarīts ar politiskiem lēmumiem, izpatīkot Briseles birokrātiem, kuri visdrīzāk Latvijā pat nav bijuši un nespētu to atrast uz kartes.
Uzspļaujot Latvijas tautas 2000. gada referenduma sasaukšanas procedūrā nepārprotami paustajai gribai „Latvenergo” saglabāt kā neprivatizējamu vienotu uzņēmumu, jau ir mākslīgi radītas „meitassabiedrības”: AS „Augstsprieguma tīkls”, AS „Latvijas elektriskie tīkli” un AS „Sadales tīkls”, kā arī tiek plānota tālāka uzņēmuma saraustīšana un ārvalstu operatoru ielaišana. Šīs mākslīgās meitassabiedrības no „mātes” īrē tīklus, kas paver visplašākās grāmatvedības manipulāciju iespējas, uzpūstas administratīvās izmaksas un savstarpējai sabotāžai pielīdzināmus idiotismus. Šo haosu ilgi uzturēja arī tas, ka „Latvenergo” vēl no padomju laikiem nebija pārskatījis infrastruktūras novērtējumu, kas apgrūtināja nepieciešamo amortizācijas, remonta un iekārtu nomaiņas izmaksu noteikšanu. Lai arī kopumā mūsu tīklu infrastruktūra ir diezgan labā stāvoklī (salīdzinot ar kaimiņvalstīm), tomēr ik gadus smagi izjūtam nolietotās infrastruktūras neatbilstību ekstremālām klimatiskām parādībām. Tikmēr „Latvenergo” peļņu, ko varētu izmantot infrastruktūras atjaunināšanai, valsts vienkārši pārskaitījusi budžetā, lai to izšķērētu savām politiskajām avantūrām.
Gandrīz viss, ko saka politiķi, algotie eksperti un ierēdņi, ir meli. Piemēram, elektrības sistēmas plānotā un jau īstenot sāktā pieslēgšana Baltijas un Skandināvijas tirgiem tiek pasniegta kā augstākais labums. Patiesībā Skandināvijas valstīs ir elektrības trūkums un būtiski augstāki elektrības tarifi. Pievienojoties Skandināvijas valstīm, tās iegūs mūsu lēto enerģiju, bet mēs „iegūsim” Skandināvijas augstos tarifus.
Kā brīnumzāles pret visām kaitēm tiek pasniegta „zaļā enerģija”. Atkal gribot izpatikt Briseles birokrātiem un ar tiem saistītajām privātajām interesēm, Latvijas valdība pasteidzās dot Eiropai solījumu 40% enerģijas nākotnē iegūt no alternatīviem vai zaļajiem enerģijas avotiem (starp tiem ir arī vēja, biogāzes, saules, koģenerācijas staciju, biodegvielas u.c. projekti). Valdība jau„investoriem” izsniegusi tik daudz licenču, ka šis stahanoviešu cienīgais plāns var tikt ar uzviju pārpildīts, un Latvijā īstenosies arī Hruščova plāns par kukurūzas un miežagrauda plantācijām no apvāršņa līdz apvārsnim. Ar „zaļās enerģijas” perspektīvām var nedaudz iepazīties tīmeklī publicētajā rakstā „Zaļās enerģijas ieguves tumšās puses”.
Aiz šās afēras ir zinātniski nepamatotā teorija par it kā cilvēka darbības radīto oglekļa dioksīda izmešu iespaidā izraisīto globālo sasilšanu (patiesībā jau vairākus gadus notiek zemeslodes klimata atdzišana, sākas mazais ledus laikmets). Ar šo maldu teoriju tiek pamatots arī t.s. Eiropas nodoklis, ko maksājam Briselei, un t.s. oglekļa kvotas, kuras tiek tirgotas, no kurām tiek pūsts jauns finanšu burbulis, kuras Latvijai piešķirtas nepiemēroti mazā apjomā un kuras turklāt mūsu valsts iztirgo ārzemniekiem, žņaudzot arī mūsu energonozares attīstību. Regulējot Latvijai atļautās oglekļa kvotas, starptautiskie spekulantu centri regulē (t.i., tur atpalicībā, nabadzībā un parādos) mūsu tautsaimniecību. Viena afēra pēc otras!
Pieņemts likums, kas nepamatoti, uz pārējo enerģijas patērētāju rēķina, apbalvo šo alternatīvo projektu privileģētos īstenotājus, no kuriem strāva tiek iepirkta (valdība noteikusi t.s. obligāto iepirkumu) par četrkāršu tirgus cenu! Lai gan viss tiek darīts it kā brīvā tirgus ideoloģijas vārdā, patiesībā tie ir administratīvi pasākumi. Protams, arī šie administratīvi noteiktie iepirkumi būtiski uzpūš elektrības gala tarifu. Latvija uzvedas kā piedzēries kovbojs, kas pats šauj sev kājās.
Liela Latvijas priekšrocība, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir lielo Daugavas HES dotā lētā enerģija. Tomēr Latvija vairs nebūtu Latvija, ja tā šo priekšrocību izmantotu. Likums nosaka, ka Daugavas HES enerģiju ražotājs no tālākpārdevēja pērk par nolīgtu cenu. Gan ražotājs, gan pārdevējs ir tas pats „Latvenergo”, kas pats no sevis pērk elektrību nevis par pašizmaksu (apmēram, 2 santīmiem par kilovatstundu), bet par biržas noteiktu cenu (tagad apmēram 3,5 santīmiem par kilovatstundu). Pats fakts, ka elektrības tirgus cenu nosaka birža, nozīmē, ka no tā pelna vēl kāds, proti, biržas spekulanti un vesela starpnieku ķēde. Arī šīs ar likumu noteiktās mahinācijas būtiski iespaido elektrības gala tarifu, ko maksājam mēs visi.
Arī TEC staciju saražotās enerģijas cena netiek valstiski regulēta atbilstoši ražošanas pašizmaksai, bet tiek iepirkta par t.s. tirgus cenu (bet faktiski maksājot vēl vairāk nekā būtu biržā). Arī par šo uzpūsto enerģijas cenu galu galā jāsamaksā gala patērētājiem, t.i., mums un visai Latvijas tautsaimniecībai.
Izpatīkot tam pašam Briseles un citu starptautisko centru diktātam, kā arī savām koruptīvajām interesēm, Latvijas valdītāji apzināti un mērķtiecīgi žņaudz Latvijas tautsaimniecību. Vēl viens piemērs ir mūsu uzņēmumi. Tiklīdz darbinieku skaits uzņēmumā pārsniedz 50 darbiniekus, tā šim uzņēmumam elektrība jāiepērk par tirgus cenu, tas ir, par būtiski lielāku cenu. Līdz ar to pati Latvijas valdība gādā, lai Latvijā neveidotos lieli, konkurētspējīgi uzņēmumi, lai nerastos jaunas darbavietas. Bet galvenais, ka Latvijas valdība nolēmusi panākt, lai arī pats „Latvenergo” vairs nebūtu liels un konkurētspējīgs uzņēmums. Latvijas tirgū jau pieteikušies ienākt un saņēmuši atļauju gandrīz 20 ārvalstu elektrības piegādātāji, no kuriem aktīvi darbojas tikai Igaunijas piegādātājs SIA „Enefit”. Pārējie pagaidām nogaida, līdz Latvijas valdība būs vēl tālāk sadalījusi un faktiski iznīcinājusi „Latvenergo”. Valdībai tīk publiski runāt par konkurenci, taču tās aizstāvamajiem ārvalstu investoriem, protams, nekāda nopietna konkurence nav nepieciešama.
Tā ir ciniska spēle: no vienas puses, valdība mērķtiecīgi žņaudz pati savus ražotājus, bet, no otras puses, publiski vaimanā par Latvijas ražotāju zemo konkurētspēju. Tikmēr jauni un jauni tūkstoši Latvijas cilvēku spiesti atstāt Dzimteni, un vēl jauni tūkstoši kā glābiņu gaida Vācijas darba tirgus atvēršanos jau šā gada maijā. Tas ir mērķtiecīgs genocīds, ko mūsu valdība īsteno pret savu tautu.
Atklātība nepieciešama arī tāpēc, lai uzzinātu, kas ir šie mistiskie „investori”, kurus tik bieži piesauc, it kā tie būtu kādi glābējeņģeļi vai labdarības organizāciju misionāri, un kuru intereses sargā likums par investīciju aizsardzību. Latvija ir iedzīta nesamaksājamos parādos, tāpēc visdrīzāk tie ir kādi ārzemnieki, vai arī vietējie „draugu kapitālisti”, kuri paņēmuši kredītus ārvalstu bankās (citu mums nav), vai eirofondu saņēmēji, kuri pēc noteikumiem ir spiesti visas iekārtas iepirkt ārzemēs, tāpēc ne mazākā mērā nestimulē Latvijas ekonomiku. Atklātos arī daudzas koruptīvās saites, kas motivē mūsu partijas, politiķus, ministrus un citus lēmumu pieņēmējus, izpildītājus un izpalīgus.
Tad kāpēc mēs šo atklātību un „caurspīdīgumu”, par ko tik daudz un tukši runā visādas „delnas” un partiju rupori, nepieprasām un nepanākam? Vai tad godīgiem cilvēkiem būtu kas slēpjams?
Nākotne, ja līdzšinējā politika turpināsies
Šorīt ārvalstu banku intereses pārstāvošais Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks LTV radījumā „Labrīt, Latvija!”, atbildot uz trāpīgu žurnālista jautājumu, ļaudīm paziņoja:
„To diemžēl negrib daudzi uztvert – kopējais Latvijas ekonomiskais fons uzlabojas. Diemžēl katrs to neredz. Pieņemsi, jūs to neredzat, bet ir daudzi cilvēki, kas redz, ka viņiem ir stabils darbs un ienākumi.”
Daudzus šie „redzīgā” ārvalstu interešu pakalpiņa un Latvijas budžeta graizītāja vārdi aizvainoja un saniknoja, taču jābūt iecietīgiem un jāsaprot, ka šis ierēdnis nepārstāv Latviju, bet pavisam citu pasauli, kas ir šo mistisko investoru pasaule, kura patiešām šo „ekonomiskā fona uzlabošanos” ne tikai „redz”, bet caur saviem aģentiem mūsu iestādēs rada un uzsūc. Jo lielāki nodokļi mums, jo vairāk nogriež no mūsu budžeta, jo biezāki maki ārvalstu investoriem. Kā to patiešām var neredzēt?
Jautājums ir pavisam cits – kā mūsu sabiedrība var būt tik neredzīga, ka savas valsts iestādes un likumdevējus ar prieku atdevusi ārvalstu investoru pakalpiņiem?
Viņi tikai dara savu darbu un visādi rūpējas, lai mēs neredzētu, kā interesēs šis darbs tiek veikts. Piemēram, tagad, dziļākās krīzes laikā, viņi apzināti un mērķtiecīgi žņaudz Latviju, nemitīgi uzskrūvējot nodokļus un ceļot tarifus, un nekaunīgi apgalvo, ka „ekonomiskais fons uzlabojas”. Viņi mērķtiecīgi padziļina krīzi un mērķtiecīgi Rietumeiropu apgādā ar lētu baltās rases darbaspēku. Viņi to dara kalkulēti un apzināti, jo viņi nevar nezināt, ka krīzes pārvarēšana prasa diametrāli pretējus pasākumus: nodokļu samazināšanu, valsts tautsaimniecības valstisku stimulēšanu, jaunu darbavietu radīšanu, parazitārās ekonomikas izskaušanu u.c.
Manipulatoru iemīļotākais paņēmiens ir „skaldi un valdi”. Tieši tā vērtējama „Latvenergo” PR kampaņa, kas mazajiem patērētājiem (līdz 1200 kilovatstundām gadā) sola saglabāt iepriekšējos tarifus. Tas viss ātri aizmirsīsies nākamajās krīzēs, kuras jau tiek mērķtiecīgi gatavotas.
Piemēram, jau no pirmā jūlija tiks paaugstināti dabas gāzes tarifi. Līdz ar to Latvija zaudēs arī Krievijas piegādātāju atlaidi – 15%. Gāzes cena būtiski pieaugs, bet tieši no gāzes tiek saražota gandrīz trešā daļa Latvijas elektrības. Tātad drīzumā gaidāms nākamais elektrības tarifu pieaugums. Tas būs arī brīdis, uz ko gaida ārvalstu elektrības piegādātāji, lai agresīvi pārņemtu Latvijas tirgu, jo uz jauno tarifu fona viņi izskatīsies tīri pievilcīgi un uz kādu laiku varēs atļauties arī dempingu (citas valstis sev izcīnījušas pietiekamas oglekļa kvotas un citas priekšrocības). Un drīz pēc tam Latvija vispār atteiksies no tarifu regulēšanas, jo te būs citu operatoru tirgus, visa enerģijas peļņa un nodokļi no Latvijas aizplūdīs, jo ārvalstnieki operēs no ārzonās reģistrētām starpniekfirmām.
Jāredz arī visa sistēma kopumā. Uzskrūvēti tiek ne tikai elektrības un gāzes tarifi, bet arī degvielas, pārtikas un citu produktu un pakalpojumu cenas. Degviela un elektrība izraisīs jaunu sadārdzinājumu vilni visās jomās. Papildus tiek gatavota pamatīga nekustamā īpašuma aplikšana ar nodokli, kā arī pamatīga valsts budžeta griešana 2012. gadā – par 270 miljoniem vai vairāk. Sāksies arī paņemtā starptautiskā aizņēmuma atdošana, lai gan ne cents no šā aizdevuma nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, tikai uzspiesti nosacījumi mūsu tautsaimniecības nožņaugšanai un cilvēku izspiešanai no Latvijas. Par pārējo katrs var pafantazēt pats.
Tātad ir pienācis liktenīgi izšķirošs brīdis, kad mūsu aktīva rīcība vai tās trūkums noteiks, vai Latvija vispār pastāvēs, – kaut vai šajā Rietumu kolonijas formā? Vai mūsu bērniem vispār būs Dzimtene?