"Pārāk daudz latviešu piedalās un atbalsta politiskus murgus." /Latviešu vēsturnieks un domātājs Uldis Ģērmanis/
Daudzos rakstos un komentāros, it sevišķi krievu mēdijos, bieži lasāmi apgalvojumi, ka Latvija ir monoetniska, gandrīz vai nacistiska vai etniskā aparteīda valsts, kurā atbildīgus amatus var ieņemt tikai latvieši vai, izņēmuma kārtā, kāds priekšzīmīgs latviešu valodas pratējs. Un latvieši šai brēcošajai aplamībai priecīgi piebalso un vēl nikni uzstāj, ka tieši tā arī tām lietām jābūt. Nu arī valodu karš uzsākts – ar grūti prognozējamu konfrontācijas dinamiku. Kas vēju sēj, tas vētru pļauj.
Daļēji šim mītam ir tīri anekdotisks pamats. 1990. gadu sākumā Latvijā radās jauna profesija – “latvietis”. Proti, privātajā biznesā, kurā jau no iesākuma dominēja cittautieši, par formālajiem prezidentiem un sekretārēm iecēla cilvēkus ar latviskiem uzvārdiem, kuri prata izteikties latviski. Šiem zicdirektoriem bija tīri butaforiska nozīme, viņi neko nelēma, tikai pozēja pie prezidija galda preses konferencēs un prezentācijās, tika uzrādīti, ja firmā ieradās valodas inspektors, vai uzņēmās atbildību par firmas pārkāpumiem. Ārkārtīgi pazemojoša profesija. No otras puses, politiskās un sabiedriskās struktūrās parasti centās iesaistīt kādu “dežūrējošo krievu”, ko atrādīt Briseles cilvēktiesību komisāriem. Ar šo kroplīgo fenomenu sākās nacionālo jautājumu liekulības farss Latvijā.
Uzreiz teikšu, ka tas ir pašiedvests mīts, virtuāla fasāde, kam gandrīz nekādas saistības ar realitāti. Patiešām apbrīnojami, kā šādas blēņas var iestāstīt latviešiem, kuri taču labi zina, ka tā nav taisnība. Iznāk, ka viņi tikai tēlo “latviešus ar stingru nacionālo stāju”, un šis tēls ir tikai demonstrēšanai zināmā publikā un zināmos gadījumos, piemēram, anonīmos interneta komentāros.
Lielie uzņēmumi
Patiesībā kopš padomju laikiem nekas nav būtiski mainījies. Padomju uzņēmumos, kurus nelikvidēja un kuros krievu valoda dominēja agrāk, tāds pats stāvoklis ir arī tagad. Ja neskaita minēto zicdirektoru, sekretāri, tulku, juristu un varbūt kādu grāmatvedi ar latvisku uzvārdu.
Tā kā latviešu jauniešiem krievu valodu vairs nemāca, un ja viņi to nav apguvuši paši, viņiem darbs šādos uzņēmumos nespīd. Tie visi ir lieli uzņēmumi, piemēram, Latvijas Dzelzceļš, Latvijas Gāze, Latvijas Kuģniecība, Ventspils tranzītuzņēmumi, būvniecības uzņēmumi u.c. Latviešu valoda arvien dominē tajos uzņēmumos, kuros tā dominēja arī padomju laikā, piemēram, Latvenergo, Latvijas meži u.c. Tā kā lielsaimniecības un lauku infrastruktūra likvidēta, tradicionāli latviskajos laukos darbavietu skaits latviešiem ir būtiski sarucis. Izmiruši simtiem ciematu, mazpilsētu ielas tukšojas, latvieši brauc uz īrijām.
Pakalpojumu joma
Ražošana, kurā padomju laikos dominēja cittautieši, ir lielā mērā iznīcināta. Pasludināts postindustriālais laikmets un notikusi pāreja uz “pakalpojumu ekonomiku”. Tā ir tirdzniecība, tūrisms, finanšu pakalpojumi, dažādi starpniecības, tehniskie un spekulantu kantori, lielā mērā arī pašvaldību iestādes, proti, iestādes, kurās apkalpo klientus.
Lai ko runātu politiķi, tirgus ekonomikā vienīgas dievs, kuru pielūdz, ir tirgus un peļņa. Peļņa atkarīga no klientu piesaistīšanas. Tāpēc darbam ar klientiem Latvijas uzņēmumi, piemēram, lielveikali, pieņem tikai gados jaunus cilvēkus, kuri labi pārzina vismaz divas valodas – latviešu un krievu, bet vēlams arī angļu.
Tā kā latviešu skolas jau 20 gadus nemāca krievu valodu, bet krievu jaunieši gluži labi apguvuši latviešu valodu, tas nozīmē, ka uzņēmumos, kuri apkalpo klientus, darbu saņem galvenokārt krievu jaunieši, proti, Latvijas ekonomikas lielākā daļa ir latviešiem nelabvēlīga. Latviešu jauniešiem, kuri krievu valodu nepārzina, darbs šajos uzņēmumos nespīd. Viņiem jābrauc uz īrijām.
Lielās pilsētas un lauki
Visiem labi zināms, ka investīcijas Latvijā plūst uz lielpilsētām. Tāpēc lielpilsētās ir arī darbavietas un dāsnas sociālās programmas. Lauki, mazpilsētas un veseli reģioni slāpst investīciju badā, tajos nav darba, tiek likvidēta infrastruktūra, nav naudas sociālajām programmām.
Tāpat labi zinām, ka lielpilsētās iedzīvotāju vairākums ir cittautieši, bet laukos un mazpilsētās – latvieši. Tātad arī šādā griezumā labi redzams, ka atstāt valsti ir spiesti galvenokārt latvieši. Cittautieši lielpilsētās var tīri labi izdzīvot no sociālajiem pabalstiem. Piemēram, Rīgā ģimene var saņemt līdz 500 latu pabalstu mēnesī.
Tas nozīmē vien to, ka Latvijas valdības un t.s. latvisko partiju politika visus šos gadus īstenojusi tieši latviešu genocīdu. Latvija ir valsts, kura visvairāk un mērķtiecīgi iznīcina savus pamatiedzīvotājus latviešus.
Interesanti, ka šo sakarību ievērojuši nevis propagandas apmuļķotie latvieši, bet gan divi krievu ekonomisti – A. Gapoņenko un J. Zaiceva. Lūk, fragments no šo ekonomistu intervijas NRA 2001. gada 11. aprīlī:
J. Z.: – Aizsāktā medicīnas un izglītības izdevumu optimizācijas programma ved uz atklātu valsts genocīdu pret latviešu tautu.
A. G.: – Latvijas....
J. Z.: – Nē, latviešu! Skaidroju, kāpēc. Tāpēc, ka izglītības un medicīnas optimizācija noved pie tā, ka pirmām kārtām tās kļūst nepieejamākas lauku iedzīvotājiem. Bet lauku ļaudis mums ap 80–90% ir latvieši. Mums ir novadi, kur praktiski nav nevienas izglītības iestādes, pat pamatskolas. Bet, ja nav skolas, nav stimula dzīvot laukos un dzemdēt bērnus. Tas jau ir genocīds, un tās jau ir tieši Dombrovska valdības darbības sekas. Tāpēc, ka viņš pēdējos divus gadus ir īstenojis mūsu te iepriekš apcerēto politiku.
Valsts pārvalde
Ja apskatām valsts pārvaldi, tad arī tajā nevar strādāt tikai latviešu valodas pratēji, jo patiešām svarīgi dokumenti ir tikai angļu valodā. Šo aspektu detalizēti analizējis Ventspils mērs A. Lembergs rakstā “Referendumu demokrātija labajiem un sliktajiem” (http://zinas.nra.lv/viedokli/aivars-lembergs/64307-referendumu-demokratija-labajiem-un-sliktajiem.htm). Tātad latviešu valoda valsts valodas godu nebauda pat valsts pārvaldē. Valsts valoda Latvijā kalpo tikai propagandas un manipulāciju mērķiem! Nekur citur latviešu valodai nav savu māju, ja nu vienīgi dažās pašu latviešu radītās brīvdabas saliņās.
Ar šo nelielo ieskatu vēlējos demonstrēt to politiķu neaprakstāmo cinismu, kuri tagad kūda un tracina latviešus par valsts valodas tēmu. Tie ir tieši tie paši politiķi, kuri jau 20 gadus veic plānotu latviešu tautas genocīdu un reāli Latvijā diskriminē tieši un galvenokārt latviešus. Tie ir politiķi, kuri pat prestižām valsts iestādēm, piemēram, LU un AirBaltic, vadītājus meklē aiz Latvijas robežām, paši strādā Briseles komisāru uzraudzībā, bet investīcijas Latvijai piesaista, tirgojot Krievijas biznesam uzturēšanās atļaujas.
Vēl varētu uzrakstīt rakstu par to, ka finansējumu šīs “latviskās partijas” saņem ne jau no šķīstiem latviešu zemniekiem. Latviešu zemniekus šī sistēma mērķtiecīgi iznīcina, bet šo genocīda politiku pasūtījušas pavisam citas un nepārprotami nelatviskas aprindas, kuras ieinteresētas Latvijas depopulācijā un izmantošanai saviem korporatīviem mērķiem.
T.s. latviskās partijas jau sen sevi neuzskata pat latviešu tautas daļu, bet sevi iedomājušās globālās elites rindās. Latvieši šiem politiskajiem aktieriem ir tikai pateicīgs, viegli manipulējams materiāls, uz kura pakāpties savā karjerā. Protams, viņi sevi māna, jo globālā elite šos iedomīgos tautas deldētājus tikai izmanto, lai pēc tam izmestu vēstures mēslainē.
Elites nāk un iet, bet jautājums ir pavisam cits: kāpēc latvieši dzīvo acīm redzamos melos, ļauj sevi tik nekrietni manipulēt un muļķot, konsekventi atbalsta paši savus iznīdētājus? Vai tiešām latvieši zaudējuši pēdējo pašcieņu un vēlmi dzīvot?