Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, - jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū." (Lk 17: 20,21)
Šis raksts nav par reliģiju vai kādas baznīcas doktrīnām, lai gan tajā izmantota Cilvēka dēla Jēzus mācība. Šis raksts ir par mums – par katru un visiem kopā.
Jau senās Ķīnas domātājs Konfūcijs 400 gadus pirms mūsu ēras uzsvēra, cik svarīgi krīzes periodā ir atjaunot jēdzienu sākotnējo, patieso izpratni un nozīmi. Arī mūsdienu Latvijā daudz tiek runāts par demokrātiju, varu, tautu, vadītājiem, mīlestību, ekonomisko attīstību un citām lietām. Ja mēs katrs ar to iztēlojamies kaut ko citu, tad mēs ne tikai nespējam sazināties, bet arī nespējam pieņemt sabiedrības vispārējam labumam atbilstošus lēmumus.
Demokrātija
Katru lietu, jēdzienu un ideju, lai cik tā šķiet cēla un derīga, var izmantot gan labiem, gan ļauniem mērķiem. Piemēram, ar nazi var nogriezt maizes riecienu un izgriezt rotaļlietu mīļotam bērnam, bet ar nazi var arī nogalināt, izdzēst fizisko dzīvību. Vārdi par mīlestību var iedvesmot cēliem darbiem, taču tos var izmantot arī cilvēku manipulācijai un krāpšanai. Tāpēc radies teiciens, ka ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli. Nevis uz kādu mitoloģisku šķīstītavu, bet uz pavisam reālu elli tepat mūsu vidū, kuru daudzi piedzīvo arī mūsdienās. Mēs to visi esam pieredzējuši, bet vai tāpēc varam teikt, ka vainīga ir mīlestība?
Demokrātija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē tautas varu. Arī Latvijas Satversmes galvenajiem panti ir deklarācijas, ka Latvijas ir neatkarīga, demokrātiska republika un ka vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Tātad ne politiķiem, ne partijām, ne oligarhiem, ne Vašingtonas vai Briseles birokrātiem vai citiem aizkulišu diriģentiem, ne augstākajiem baznīcu priesteriem, ekrāna zvaigznēm, jaunbagātniekiem, baņķieriem, kriminālām autoritātēm, no tautas norobežotiem prezidentiem vai augsti titulētiem zinātniekiem, bet Latvijas tautai, t.i., tiem cilvēkiem, kas savu dzīvi saistījuši ar Latviju, kas šeit pastāvīgi dzīvo – tātad mums visiem.
Demokrātija nav par demokrātiskām dēvētas institūcijas, kādas žēlsirdības dāvanas vai formālas procedūras, piemēram, piedalīšanās tautas pārstāvju vēlēšanās reizi četros gados, kurās turklāt pārstāvju kandidāti jau iepriekš atlasīti un nopirkti, un pirmsvēlēšanu kampaņās nemaz netiek runāts par valstij nepieciešamo politiku.
Gan aptaujās, gan ikdienas sarunās mums bieži tīk apgalvot, ka Latvijā demokrātijas nemaz nav. Tam gandrīz varētu piekrist, bet iesim tālāk. Ja taujāsim demokrātijas trūkuma iemeslus, cilvēkiem tīk vainot politiķus, kuri domā vienīgi par savu labumu, partijas, kuras nepilda solījumus, oligarhus, kuri, izmantojot korupcijas mehānismus, ir sev sarausuši milzīgas materiālās bagātības, kamēr tautas vairākums nīkuļo nabadzībā, izmirst vai ir spiests glābiņu meklēt svešumā.
Arī šajās atbildēs ir daļa patiesības. Tikai viena problēma – aptaujātie no kopējās ainas ir izslēguši paši sevi. Iznāk, ka viņi demokrātiju gaidījuši kā kādu debesu dāvanu, kuru pienākums pasniegt kādam no augšas – acīmredzot, tiem pašiem nolādētajiem un zākātajiem politiķiem, partijām, oligarhiem un citiem „elites” pārstāvjiem.
Vai tiešām uzskatīsim, ka demokrātija ir kaut kas ārpus mums sagatavots, kas mums automātiski pienākas, ka kādam (bet ne konkrēti mums) ir pienākums tās (demokrātiskās tiesības) priekš mums sagādāt un nodrošināt? Vai nav tā, ka tiesības izriet no pienākuma un atbildības, ka demokrātija ir pašu individuāliem un kopīgiem spēkiem iedzīvināma, būvējama, kopjama, pilnveidojama, nemitīgi sargājama, stiprināma un uzturama?
Es aicinu raudzīties vēl tālāk un dziļāk! Vai demokrātija, kas ir mūsu vara, nav iespēja tādam dzīves, sadzīves un savstarpēju attiecību modelim, kas tuvina Debesu valstību, kas, kā to norādījis Jēzus, ir mūsu vidū, tātad – mūsos? Vai demokrātija nav iespēja veidot labāku dzīvi mums visiem, līdz ar to arī katram no mums personīgi? Ja mēs atzīstam, ka demokrātijas nav, vai līdz ar to mēs neapsūdzam paši sevi – savā nespējā, labas gribas trūkumā, kūtrumā, aklumā, pasīvā nostājā, nenovīdībā?
Pirms vainot politiķus, partijas, baņķierus un pārējos, varbūt ieklausīsimies vēl Jēzus vārdos: „Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mt 7: 5) Citādi – "Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?” (Lk 5:39)
Un vēl: „Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros." (Lk 6: 37, 38)
Noliedzot demokrātiju, mēs noliedzam paši sevi, savu varēšanu; mēs atzīstamies savā personīgajā bankrotā. Demokrātija ir mūsu kopējo pūliņu un arī neizdarību rezultāts. Demokrātija var būt stipra un vāja, vesela un kropla. Cik un ko mēs tajā ieguldījām, tāda tā arī izveidojusies. Tāpēc pareizāk būtu jautāt pašiem sev: „Ko es esmu darījis, lai demokrātija būtu stiprāka, dzīvāka un veselīgāka, lai tā mums visiem nestu bagātākus augļus?” Kāpēc visiem? – Ja mēs tieksimies bagātus augļus nodrošināt tikai sev un uz citu rēķina, tad mēs nonāksim lielā nedrošībā: mums nāksies ap sevi būvēt augstus nocietinājumus, algot dārgu, bet neuzticamu apsardzi, pārvietoties bruņu mašīnās, norobežoties no tautas, dzīvot bailēs no līdzīgiem konkurentiem un aukstā vientulībā. Arī tā daudziem Latvijā jau ir realitāte.
Vara nozīmē varēšanu
Ja runājām par tautas varu, tad – kas ir vara?
Mūsdienās vara ir gandrīz lamu vārds. Tā mūsu iztēlē saistās ar savtīgām interesēm, slepeniem aizkulišu darījumiem, sazvērestībām, korupciju, uzkundzēšanos citiem, alkatību, negodīgumu, intrigām, iedzīvošanos uz citu rēķina, krāpnieciskām manipulācijām, cilvēku izmantošanu, visai tautai doto resursu sagrābšanu šaurā sazvērnieku lokā, kontroli, meliem utt.
Faktiski ir notikusi paša varas jēdziena izkropļošana un samaitāšana. Šādā nozīmē vara ir ceļš uz verdzību. Un ne tikai tiem, kurus paverdzina, bet arī un jo sevišķi pašiem paverdzinātājiem. Vienā no pēdējām Paulu Koelju grāmatā „Uzvarētājs ir viens”, kas pārtulkota arī latviešu valodā, kāds varas vergs sapratis: „Ejot pa varas ceļu, nevar apstāties un atgriezties. Viņš bija pats savas izvēles vergs uz visiem laikiem. (..)Viņš saprata, ka – pretēji citu cilvēku domām – pilnīga vara nozīmēja absolūtu verdzību.”
Un kas no tās pasaulīgās greznības paliek? Vai to var paņemt kapā līdzi? Varbūt to atstāt saviem bērniem, lai samaitātu arī viņu dzīves? Varbūt par to bagātību uzcelt sev milzīgu mauzoleju, kur iebalzamētā veidā likt glabāt savas mirstīgās atliekas, un ap savu dzīvi radīt mītu, kura rēgi vēl ilgi baidīs pasauli?
Ir arī tā gadījies, taču šādi centieni ne par sprīdi mūs nav tuvinājuši Debesu valstībai. Tāpēc Jēzus saka: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.” (Mt 6:19, 20)
Jēdziens „vara” ir cēlies no darbības vārda „varēt”. Tas apraksta mūsu individuālo un kopīgo spēju padarīt šīs pasaules dzīvi labāku. Tātad mums katram piemīt vara, jo mēs katrs kaut ko varam izdarīt. Jautājums tikai – kā mēs savu varu esam nolēmuši izmantot: verdzības, netaisnības un slimīgu attiecību vairošanai vai vispārējam labumam?
Kā varošu cilvēku etaloni mums tiek pasniegti dažādi veiksmīgi uzņēmēji, politiķi, ekrāna zvaigznes un citi tā saucamie „sabiedrības elites” pārstāvji. Intervijās viņi bieži stāsta par to, kā viņi to varējuši, kas bijis likts viņu panākumu pamatā. Taču šajos panākumu stāstos bieži vien izpaliek galvenais – citi cilvēki, sadarbība ar kuriem padarīja iespējamus minētos panākumus. Cilvēks viens pats, ja citi ar viņu dažādu iemeslu dēļ nesadarbojas, tāda veida panākumus nekad negūs. Piemēram, autors, kura grāmatas mēs nepirksim un nelasīsim, nekad nekļūs par populāru vai materiāli bagātu autoru. Izdevniecības vadītājs, kura izdotās mācību grāmatas saistībā ar ministrijas lēmumu nebūs spiesti pirkt tūkstošiem ģimeņu (izmantojot arī sociālās palīdzības līdzekļus), nekad nekļūs par miljonāru. Lielveikalu īpašnieki nekļūs bagāti, ja attiecīgās valsts likumdevēji un ierēdņi neradīs labvēlīgus vai pat monopola apstākļus šo veikalu darbībai, un ja mēs paši neatstāsim savus mazos veikalus, lai iepirktos lielajos. Banku akcionāri negūs fantastisku peļņu, ja mēs paši nekļūsim par šo banku klientiem, neņemsim kredītus, neieguldīsim savus iekrājumus, ja valsts likumi nepieļaus nekontrolētas spekulācijas un krāpnieciskas shēmas ar citu cilvēku ieguldīto vai tirgū aizņemto naudu. Kazino neplauks, ja uz to savu naudu nenesīs simti un tūkstoši spēlmaņu. Politiķis nekļūs ietekmīgs, ja mēs paši viņu neievēlēsim, ja mēs viņam nedosim plašas pilnvaras rīkoties mūsu vārdā, ja mēs viņu aktīvi vai pasīvi neatbalstīsim.
Tātad katra cilvēka panākumi ir atkarīgi no citiem cilvēkiem. Būtībā mēs paši kādam dodam vai uzticam daļu savas varas, bet pēc tam bieži vien viņu sākam apbrīnot un pat pielūgt kā elku tikai par to, ka viņš šo mūsu devumu ir pratis koncentrēt vai vienkārši neizšķērdēt. Un neprasām no šā cilvēka mūsu devumam vai uzticībai atbilstošu atdevi. Ja kāds īsā laikā kļuvis pasakaini bagāts vai ietekmīgs, kamēr daudzi citi panīkuši, tad tas taču nozīmē vienīgi to, ka viņš ir tikai ņēmis un ņēmis, bet neko nav devis pretī. Viņš ir izjaucis līdzsvaru starp došanu un ņemšanu. Bet mēs to visu esam aizmirsuši un pat sākuši šo slavenību pielūgt, viņam visādi pakļauties un izdabāt. Bet Jēzus šai sakarā saka vārdus, kurus izliekas nedzirdam pat daudzi šķietami kristīgu baznīcu priesteri: „Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Lk 16:13) Varam piebilst, ka nevarēs kalpot arī tautai un mantai.
Labā ziņa tā, ka mēs savu varu varam gan dot, gan arī atņemt, ja tā tiek izmantota netaisnīgi vai pret mūsu interesēm. Jo tā taču ir mūsu vara, kuru varam izmantot pēc saviem labākajiem ieskatiem. Ja, piemēram, konstatējam, ka skandināvu bankas (kuras šeit tikai viesu statusā) izvērsušas tautas interesēm neatbilstošu politiku un pat sākušas neveselīgi diktēt mūsu valdības politiku, kas savukārt izposta daudzu cilvēku dzīves, tad mēs itin viegli un pavisam ātri varam šo banku darbību apturēt. Atliek pietiekamam cilvēku skaitam likvidēt savus kontus minētajās bankās un pārtraukt ar tām jebkādu sadarbību, lai tās būtu spiestas aizvērt savas filiāles un aizvākties. To pašu mēs varam izdarīt ar tiem politiķiem, kuri aizmirsuši, ka ir tautas kalpi. Atliek liegt tiem mūsu atbalstu (aktīvu un pasīvu sadarbību), lai viņi no „elites” pārvērstos par absolūti nevarīgiem un pat smieklīgiem radījumiem, kuri pamodušies pie sasistas siles un velti klaigā par savām iedomātajām privilēģijām (lai gan uzraksts uz Saeimas sienas sludina: „Viens likums un viena taisnība visiem”). Un svarīgi tas, ka mēs to varam izdarīt bez mazākās vardarbības, bez mazākā naida sirdī. Plašāk par nevardarbīgas cīņas metodēm latviski lasiet Gandija darbos (skat. interneta vietnē www.tautasforums.lv/?p=1345) vai amerikāņu aktīvista Džīna Šārpa (Gene Sharp) darbos, kurš ieteicis 198 nevardarbīgas cīņas metodes (skat. www.aeinstein.org/organizationsde07.html, kur ielādējamas vairākas publikācijas, t.sk. arī latviešu un krievu valodā).
Tātad ir ļoti negudri lamāt pastāvošo varu, jo tā ir mūsu vara, ko esam paši labprātīgi deleģējuši saviem pārstāvjiem vai iedomātām autoritātēm, bet paši varam to arī paņemt atpakaļ. Svarīgi, lai mēs paši arī ikdienā (ģimenē, kopienā, darbā un citā sabiedriskā saskarsmē) savu varu izmantotu taisnīgi, ar cieņu un mīlestību pret citiem cilvēkiem. Tieši uz to mūsu mudina arī Jēzus, kura vārdi nosaukti par „Zelta likumu”: „Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Rom 13:9). Ja iedziļināsimies, tad sapratīsim, ka šis ir ne tikai morāli augstākais, bet arī visos gadījumos gudrākais likums.
Mūsu ēras lielākie meli
Priesteri (starp citu, tulkojumā arī priesteris nozīmē kalpotāju) mēdz būt dažādi, ir arī patīkami izņēmumi, bet parasti, ja ienāksiet baznīcā, jūs dzirdēsiet stāstu, kurā cilvēks attēlots kā grēcīgs (grēkā dzimis un ar iedzimtu grēku) un vājš radījums, kurš nespēj atturēties no grēkiem vai saviem spēkiem pasākt ko cēlu. Vienīgā cilvēka cerība ir savu vājumu un grēcīgumu atzīt un nožēlot, kā arī gaidīt uz Jēzus žēlsirdību. Cilvēki, kas šo mācību apšauba, tiek apvainoti lepnībā, kas ir vēl viens un ļoti smags grēks.
Lai cik tas būtu negaidīti, bet līdzīgu doktrīnu sludina arī modernā zinātne, lai gan tās pārstāvji parasti no baznīcas stingri norobežojas. Radikālākie zinātnieki apgalvo, ka cilvēks un civilizācija ir kā ļaundabīgs audzējs uz zemes mātes ķermeņa, un labākais, ko vajadzētu izdarīt, būtu no cilvēkiem atbrīvoties kā no sugas un lielākās evolūcijas kļūdas.
Visai populāras ir Z. Freida un viņu sekotāju mācības, no kurām izriet, ka cilvēka rīcību nosaka tumši instinkti, starp kuriem kā dominējošo Freids izdala seksuālo, bet daži viņa sekotāji – varas instinktu pār citiem cilvēkiem. Atbilstoši Freida mācībai, katrs mazs zēns sapņo tikai par sava tēva nogalināšanu un seksuālu saplūšanu ar savu māti, bet meitenes, protams, seksuāli iekāro savus tēvus. Vienīgi sabiedrības spiediens indivīdus attur no neierobežotas savu iekāru īstenošanas. Vai sevi pazināt Freida mācībā?
Balstoties uz Freida un saviem pētījumiem, viņa tuvs radinieks Eduards Bernejs (Edward Bernays) cilvēkus sāka uzskatīt par programmējamiem un manipulējamiem biorobotiem, un viņa ieteiktās manipulācijas metodes tika un arvien vairāk tiek plaši izmantotas politiskās manipulācijās, biznesā, reklāmas un sabiedrisko attiecību jomā.
Es nevēlos apšaubīt faktu, ka cilvēkiem patiešām piemīt seksuālais un citi instinkti, kas mūsu dzīvē ir visai noderīgi un svarīgi. Taču modernās patērētāju sabiedrības iezīme ir tā, ka tās arhitekti mērķtiecīgi šos instinktus stimulē un piedēvē tiem pavisam citu nozīmību, lai pēc tam, manipulējot ar šiem instinktiem, manipulētu pašu cilvēku. Piemēram, seksuālā pievilcība mudina vīrieti iepazīties ar sievieti un caur dzimumattiecībām radīt sev pēcnācējus, dzīvības saglabāšanas instinkts liek cilvēkam patērēt barību, bēgt vai citādi pārvarēt dzīvības apdraudējumus, nodrošināt dzīvei piemērotu vidi u.tml. Taču gandrīz visi masu mēdiji un milzīgā izklaides industrija šiem ļoti svarīgajiem instinktiem piešķir citu nozīmi: neierobežota seksuālā bauda, gardēdība vai pārmērīga ēdienu baudīšana, caur naudu un varu iegūstamais materiālais komforts, bezrūpīga dzīve uz citu rēķina un drošības ilūzija. Līdz ar to Radītāja gudri dotie instinkti vairs nekalpo saviem sākotnējiem mērķiem, bet gan paši cilvēki paliek par savu instinktu vergiem un, protams, līdz ar to zaudē savu brīvību, paliekot par manipulāciju objektiem.
Tātad gan baznīca, kas runā Jēzus vārdā, gan modernā zinātne, kas ticības vietā sola mūs apgādāt ar precīzām zināšanām, faktiski nodarbojas ar cilvēku instinktu manipulēšanu. Baznīca manipulē ar iedvestām bailēm, vainas un mazvērtības apziņu, bet zinātne izstrādājusi savas manipulācijas metodes. Abām kopīgs tas, ka tās spēlē uz mūsu reālām vai iedvestām vājībām. Orientējoties uz vājībām un tās kultivējot, mēs, protams, aizmirstam un atstājam novārtā savu spēku, kā arī aizmirstam, ka esam Dieva bērni.
Bet ko teica pats Jēzus, kura vārdā it kā runā baznīca?
Vispirms jau jāmin, ka Jēzus nebija elites pārstāvis un nemaz nelīdzinājās tipiskam mūsdienu priesterim vai reliģiskam sludinātājam. Lai arī viņš jau 12 gadu vecumā bija vairākas dienas palicis templī, lai ar tā laika gudrākajiem cilvēkiem spriestu par svētajiem rakstiem, viņa mācekļi un iemīļotā vide bija tādi cilvēki, kurus mūsdienās uzskata vai nu par neveiksminiekiem vai arī par visai nerespektablu publiku: parasti darba cilvēki, izstumtie, prostitūtas, muitnieki, dažādu slimību nospiesti cilvēki. Un ne jau tāpēc, ka viņš šādās kompānijās gribētu izjust savu morālu vai intelektuālu pārākumu vai vēlētos tiem lasīt morāli un iedzīt vainas sajūtu. Jā, grēku Jēzus sauca par grēku, lai arī ne tādos gadījumos, kurus par grēcīgiem uzskatīja farizeji un citas tā laika autoritātes, kuras liekulīgi turējās pie likuma burta (salīdziniet ar mūsu ierēdņiem), jo – „burts nokauj, bet gars dara dzīvu”. Vēl vairāk – Jēzus aicināja cilvēkus netiesāt (skat. iepriekš doto citātu). Kad priesteri bija nolēmuši ar akmeņiem nogalināt sievieti, kura bija pārkāpusi laulību, Jēzus teica: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jņ 8: 7)
Moralizēšanas un tiesāšanas vietā Jēzus centās ļaudīm parādīt labāku ceļu, kurš tos tuvinās Debesu valstībai, kā arī cēla šo ļaužu pašapziņu. Kad Jēzus pats bija brīnumaini dziedinājis vairākus smagus slimniekus, viņš apkārtesošajiem teica, ka pat mazākais no viņiem var paveikt to pašu un vēl vairāk.
Līderis kā kalpotājs
No angļu valodas aizgūtais vārds „līderis”, kas varētu nozīmēt vadītājs, ir ieguvis gandrīz autonomu vietu mūsu ikdienas valodā. Ar to parasti iztēlojamies kādu cilvēku, kas ieņem augstāku posteni, guvis sasniegumus savā karjerā vai kādā citā dzīves jomā. Tātad līderis vada citus cilvēkus, dod rīkojumus, ievieš korekcijas, varbūt arī, izmantojot dažādus stimulus – apbalvojumus un sodus, ievieš komandā vai sabiedrībā zināmu disciplīnu.
Piemēram, no mūsu avīžu lappusēm un TV ekrāniem arvien nepazūd bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe Freiberga – šķietami spilgta līdere, ko mēdz saīsināti saukt arī par VVF un kura „tik daudz darījusi Latvijas labā, nesusi Latvijas vārdu pasaulē” utt., ka arvien turpina baudīt vairākas privilēģijas, kuras tiek nodrošinātas ar nodokļu maksātāju naudu. Man gan no šiem daudzajiem slavinātājiem nav gadījies dzirdēt, kādu konkrētu labumu tad viņa Latvijai devusi, turklāt tik lielos daudzumos? Varbūt viņa mūs iecēlusi brālīgajā ES tautu saimē un NATO, varbūt ievilkusi uz meliem balstītajā Irākas karā? – Tad nu var iebilst, ka arī bez VVF netrūka pārcentīgu ievilcēju un braukātāju pa ārvalstu metropolēm – rezultāts būtu tas pats.
Tā vai citādi, bet VVF bez acu pamirkšķināšanas pieņēma greznu dzīvokli Rīgas centrā un pārējās pienākošās privilēģijas, nekautrējās šo dzīvokli par budžeta līdzekļiem dārgi pārbūvēt un arī turpmāk nekautrējās saņemt budžeta naudu, lai piedalītos dažādu elitāru klubu saietos, kur lolot savu sapni par tikšanu ANO priekšsēdētāja vai vismaz ES prezidenta godā. Veikli norakstītie dāvanu pulksteņi uz šā fona ir gluži vai vērā neņemams nieks, lai gan arī labi raksturo līderes stilu un raksturu. Viņai taču pienākas, viņai ir tiesības uz mums pakāpties, lai paceltos vēl augstākā orbītā. Un VVF nav vienīgā Latvijā ar līdzīgu pasaules redzējumu un uzskatiem. Tikai spilgtākā.
Tikai jautājums: ko viņa pārstāvēja – Latviju pasaulē vai šīs pasaules varenos Latvijā? Un kāpēc viņa tik maz izmantoja savas prezidenta pilnvaras, lai vismaz censtos labvēlīgi iespaidot to politiku, kura viņas prezidentūras laikā Latviju novedusi bankrotā?
Ko par tādiem līderiem teica Jēzus?
„Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: "Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem."” (Mt 20: 25 – 28)
Vai jūtat atšķirību? Un Jēzus arī praksē nevis augstprātīgi norobežojās no tautas, bet pat saviem mācekļiem kājas mazgāja. Kad vajadzēja, arī savu dzīvību atdeva.
Tātad jauna, lai arī pat ne tika jauna paradigma – līderis, kas savā vietā un laikā kalpo citiem cilvēkiem. Oficiāls postenis viņam var būt, bet var arī nebūt. Līderis, kas kandidē nevis, lai baudītu amatam pienākošās un citas privilēģijas, bet gan lai kalpotu. Līderis, kurš nevis augstprātīgi izrīko, bet ieklausās un ar savu rīcību rāda paraugu, iedvesmo, paceļ, ļauj noticēt savai varēšanai. Tā, lai pēc tam cilvēki varētu teikt: „Jā, mēs to paveicām.” Tā tas, starp citu, arī iesākumā bija. Deputātus un ministrus, kā arī priesterus, sauca par „tautas kalpiem”. Arī tagad vēl reizēm sauc, tikai – ar rūgtas ironijas pieskaņu.
Bizness vai kalpošana?
Arī uzņēmējdarbības saknes ir kalpošana. Katrs cilvēks nespēj un neprot pats tikt galā ar visām savas dzīves vajadzībām, tāpēc ir gatavs izmantot citu cilvēku vai organizāciju sniegtos pakalpojumus, kā arī šos pakalpojumus atlīdzināt ar saviem pakalpojumiem vai naudu. Tas ir tik vienkārši, vai ne?
Nesen presē pavīdēja ziņa, ka konkursā par tiesībām ēdināt vairāku Valmieras skolu skolēnus uzvarējis Lietuvas uzņēmums, kurš gatavs par daudz zemāku cenu nodrošināt labu barošanu. Vietējie uzņēmēji, protams, bija sašutuši par tādu pašvaldības lēmumu, un viņus var saprast. Es arī uzskatu, ka mūsu iestādes esam spējīgi apgādāt ar saviem spēkiem un tieši tā arī tas jādara.
Taču, dziļāk izmeklējot šo gadījumu, atklājās, ka vietējie uzņēmēji piedāvājuši fantastiskus savu pakalpojumu izcenojumus. Piemēram, parasts sviests viņu aprēķinos maksājis 5 latus par kilogramu, cukurs apmēram tikpat utt. Tad jājautā, vai mūsu „patriotiskie” un visādi „nacionālie” uzņēmēji gribēja pakalpot mūsu bērniem, vai arī – uz bērnu un budžeta rēķina labi iedzīvoties?
Tas, protams, nav vienīgais tāds gadījums, kas liecina par uzņēmējdarbības principu degradāciju un korupciju. Bezdievīgi lieli uzcenojumi raksturīgi praktiski visiem mūsu tirgotājiem un citiem darījumu slēdzējiem. Mums taču ir tik stiprs lats, bet nez kāpēc importētās preces veikalos maksā vairāk nekā kaimiņvalstīs. Interesantus datus par bezkaunīgiem uzcenojumiem, mākslīgiem sadārdzinājumiem un korupciju var lasīt Jura Paidera rakstā „Celtniecības un korupcijas paradoksi” (skat. zinas.nra.lv/viedokli/juris-paiders-1/7941-celtniecibas-un-korupcijas-paradoksi.htm), un tas ir visai saudzīgs vērtējums.
Zaudētāji no šādas alkatības esam mēs visi. Pirmkārt, pakalpojumu izmantotāji, kas maksā nesamērīgi daudz; otrkārt, arī paši uzņēmēji, kuri savas rijības dēļ ir lemti bankrotam, jo vienmēr atradīsies tādi ārvalstu uzņēmēji, kuru apsvērumos vēlme pakalpot pārsvērs tuvredzīgu alkatību.
Tad nu domāsim paši, vai Debesu valstība mūsu vidū ir iespējama, un kas jādara, lai to tuvinātu?