Pirmdien es kopā ar citiem Saeimas frakciju līderiem tiku uzaicināts pie prezidenta Valda Zatlera Rīgas pilī uz sanāksmi, kurā bija paredzēts apspriest krīzes situāciju un izejas ceļus no tās. Pēc atpūtas Alpos prezidents izskatījās atpūties un spirgts; viņā kūsāja spēks un mundrums; šķita, ka viņš pat nedaudz bija nosauļojies. Ārējā izskata ziņā prezidents uz mūsu fona izdevīgi izcēlās un, izmantodams saimnieka tiesības, tūlīt ķērās vērsim pie ragiem.
Šoreiz Valda Zatlera uzruna bija stingra un nopietna; viņš kategoriski uzstāja, ka tagad nevajag meklēt notiekošajā vainīgos un uzlikt kādam atbildību par tuvojošos katastrofu. Tā vietā klātesošajiem tika piedāvāts aktīvi un bez ierunām atbalstīt krīzes pārvarēšanas plānu, kuru pašlaik izstrādā valdība ar kompetentu ekspertu un starptautisku institūciju atbalstu. Daļa klātesošo turklāt prezidentam piekrītoši māja ar galvu un pat it kā kaut ko viņam solīja.
Diemžēl tajā dienā valdība nebija gatava kaut ko noteiktu pateikt par pašu plānu. Tāpēc turpmākai apspriedei kopumā nebija lielas jēgas un tā ātri vien pārvērtās par parastu parunāšanu, kādas mēdz būt vecāku sapulces skolā. Tajā pašā laikā aiz zāles durvīm tikšanās dalībniekus gaidīja daudz žurnālistu ar kamerām un diktofoniem, taču viņu cerības izdzirdēt kaut ko konkrētu šoreiz nepiepildījās. Tāpat kā manējās.
Cita starpā, vēlāk prātojot par šīs tikšanās rezultātiem, no prezidenta vārdiem man tomēr izdevās konstatēt trīs vēstījumus, kurus tajos bija mēģinājuši iebāzt tikšanās organizatori un ideologi. Lūk, pirmais vēstījums: lai kāds būs pretkrīzes plāns, tas nav apspriežams un dzīvē tas jāīsteno esošajai valdībai, kas to arī darīs. Otrais vēstījums: par notikušo nevienam nebūs jāatbild; varbūt, lai "nolaistu tvaiku", tiks noteikti pāris grēkāži no ierēdņu vidus. Trešais vēstījums: jūsu viedoklis nevienu neinteresē, turiet to pie sevis.
Es personīgi visus šos trīs vēstījumus uzskatu par nepareiziem un aizvainojošiem un atbildē māt ar galvu tiem netaisos. Jo man ir savs viedoklis par esošās krīzes cēloņiem un iespējamiem tās pārvarēšanas veidiem. Un šo viedokli es ne no viena netaisos slēpt. Taču par to mazliet vēlāk. Sākumā – par atbildību.
Kā zināms, kopš pirmās Birkava valdības laikiem, kas tika izveidota 1993. gadā, Latvijā ir nostiprinājies tā sauktais kabineta "politiskās atbildības princips", proti, valdība tiek sastādīta no ministriem neprofesionāļiem. Tāpēc "politiski atbildīgam" ministram ir vienalga, ko vadīt – kultūru vai fizkultūru, finanses vai aizsardzību. Par ministru atbild partija, aiz kuras stāv vēlētāji.
Šis princips nav jauns, pasaulē tas veiksmīgi darbojas sen un dažādās valstīs. Taču ne pie mums. Kāpēc? Tāpēc, ka pie mums tika izveidota un joprojām pastāv politiskā sistēma, kurai nav konkurences un kuras politiskā virsotne nemainās. Visas mūsu partijas un to politiskās apvienības, sākot ar 15 gadus veco Latvijas ceļu un LNNK un beidzot ar esošās koalīcijas dalībniekiem, – tās visas ir vienas un tās pašas politiskās "desas" gabali, kas atšķiras tikai ar svaru un etiķeti.
Visas šīs partijas ir nepārprotami atbildīgas par tagadējo katastrofu. Tās visas ir izgāzušās un visas ir sevi apkaunojušas. Un visām par to jāatbild. Taču mūsu valstī ar tās netikumīgo politisko loģiku darbojas cits likums: tur, kur atbildīgi ir visi, tur tātad neatbild neviens. Tāpēc piedāvāju vismaz uz laiku no politiskā atbildības principa pievērsties cilvēka atbildībai. Un katru "tautas kalpu", tā teikt, vērtēt pēc viņa darbiem...
Otrā piezīme: par esošo valdību. Manuprāt, tagadējais kabinets arī mierīgākos laikos neizcēlās ne ar intelektu, ne efektivitāti, ne ar citiem talantiem. Bet kopš valsts ir nonākusi dziļas krīzes fāzē, valdība aizvien vairāk un vairāk sāk atgādināt cirka trupu. Ne šodien, ne rīt es neparko nenoticēšu, ka esošais kabinets spēj izstrādāt efektīvu krīzes pārvarēšanas plānu, ar kuru varētu cerēt uz panākumiem. Un, ja tādu plānu sastādīs kāds no malas un pēc tam iesniegs mūsu valdībai, lai izpilda, tā (valdība) to (plānu) noteikti izgāzīs.
Citiem vārdiem sakot, jebkuram saprātīgam Latvijas iedzīvojam nav jālolo ilūzijas par esošo valdību un līdz ar to arī nekādu uzticību valdībai. Šīs valdības dienas ir skaitītas, un labākais, ko šodien var izdarīt, ir ātrāk likt tai demisionēt.
Tagad pievērsīsimies mūsu priekšlikumiem. Lai novērstu galīgu katastrofu, tuvākajā laikā nepieciešams izveidot maksimāli plašu Saeimas koalīciju. Iespējams, ka šajā nolūkā būs vajadzīgas Saeimas ārkārtas vēlēšanas, iespējams, ka nebūs vajadzīgas (ja pārsvaru gūs veselais saprāts, jo jebkuras vēlēšanas maksā dārgi). Tai jābūt nacionālās vienotības vai nacionālās glābšanas koalīcijai – nosaukumam nav nozīmes. Nozīme ir jēgai.
Šai koalīcijai jāizveido jauna valdība, kura var būt tikai profesionālās atbildības valdība. Finanšu ministra postenis jāuztic kādam sekmīgam mūsu komercbankas vadītājam, ņemot vērā, piemēram, Krūmanes vai Rimšēviča padomu. Ekonomikas ministra amatam kandidāts jāmeklē ekonomistu praktiķu vai rūpnieku vidū, labklājības ministra amata kandidāts – starp medicīnas iestāžu efektīviem vadītājiem utt.
Turklāt es censtos valdībā iesaistīt pēc iespējas vairāk sekmīgu privātkompāniju vadītāju. Viņiem jau ir izveidojusies jaunā domāšana: viņi daudzus gadus saņem lielas algas un bonusus atkarībā no sava darba panākumiem, un tāpēc viņi nezog, cienot un godājot savu pozīciju, atšķirībā no daudziem valsts aparāta pārstāvjiem.
Kāda tādā gadījumā būs Saeimas loma? Tā būs vienkārša un saprotama. Tad mūsu Saeima no intrigu inkubatora un aizkulišu politisko darījumu biržas pārvērtīsies par normālu atbildīgu likumdevēju, kas mūsu tieslietu jomu virzīs atbilstoši tam, kas vajadzīgs nacionālās glābšanas valdībai, lai izvestu valsti no bedres. Tas būs godīgs, saprotams un caurskatāms darbs, kam maz kopīga ar to, kas šodien notiek Jēkaba ielā. Es un mani frakcijas kolēģi esam gatavi šo darbu darīt, nežēlojot ne laiku, ne sevi.
Vai šodien mūsu priekšlikumiem ir alternatīva? Diemžēl ir, un tā ir katastrofāla alternatīva, kas paredz galīgu Latvijas ekonomiskās neatkarības zaudēšanu, tās depopulāciju un atlikušo iedzīvotāju marginalizāciju. Izmantojot savas tiesības bez vīzas šķērsot robežas, cilvēki vienkārši izklīdīs pasaulē – no Vladivostokas līdz Vankūverai.
Un vēl daži vārdi nobeigumā. Šodien presē parādījās informācija, ka Latvijai nepieciešamās palīdzības apjoms var sasniegt 5 miljardus latu. Padomājiet par šo skaitli! Tie ir 2 tūkstoši latu uz katru valsts iedzīvotāju, ieskaitot zīdaiņus un sirmgalvjus! Iznāk 10–15 tūkstoši latu uz katru vidēju ģimeni, kurā ir trīs paaudzes!
Un tagad atbildiet sev godīgi uz šādiem jautājumiem: vai mēs varēsim kādreiz atdot šo parādu? Vai mums jāļauj valdībai tā aizņemties? No kurienes un kad šis parāds valstij radās? Kas "tautas kalpiem" ļāva šo naudu izšķērdēt? Un vai mums beidzot nav pienācis laiks norādīt šiem kalpiem viņu vietu pieklājīgā un kārtīgā mājā?...
Muļķīgi, protams, būtu noliegt to, ka Latvijai nepieciešami un neizbēgami jāpieņem finansiāla palīdzība ar pieņemamiem un pārdomātiem noteikumiem saskaņā ar pārdomātu un reālistisku krīzes novēršanas plānu. Taču šī nauda jāņem tīrai un godīgai rokai, un plānam jābūt apstiprinātam un absolūti pieņemamam finansējošajai pusei (SVF vai citai institūcijai); šāds apstiprinājums arī būs labākais šāda plāna audits.
Kas attiecas uz to, kam mums jāļauj nodarboties ar plāna īstenošanu un kas rīkosies ar naudas līdzekļiem, kas saņemti saskaņā ar plānu, tad te mūsu nostāja būs kategoriska: esošajai valdībai nevar būt nekādas uzticības. Tikai plašai koalīcijai un tās izveidotai nacionālās glābšanas valdībai ir tiesības pieņemt šo palīdzību, kas uzliek mums daudz pienākumu.