Rīgā 1. augustā notika vērienīgi pasākumi par godu vēsturiski ļoti nozīmīgam notikumam. Tika svinēta brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas simtgade.
Notika dažādi pasākumi: tika atklāta piemiņas plāksne. Valsts prezidents teica uzrunu. Svētku noslēgumā koncertā piedalījās Ance Krauze, Zigfrīds Muktupāvels, Andris Ērglis, Ingus Pētersons, Adrians Kukuvass, Lauris Reiniks, Valters Frīdenbergs un citi mūziķi. Viss bija, izņemot vienu, – cienījamu apmeklētāju pulku. Daži simti apmeklētāju, kas vēroja koncertus, bija kā izsmiekls pasākuma vērienam un arī Aizsardzības ministrijas resursiem, kas tika izlietoti tik svarīga notikuma atcerei.
Notiekošais ir skarbs kontrasts ar līdzīgiem pasākumiem citās zemēs.
Lielā daļā Eiropas valstu pagājušais un šis gads ir Pirmā pasaules kara notikumu atcere, jo aprit šī kara notikumu simtā gadadiena. Latvijā ar retiem izņēmumiem Pirmā pasaules kara simtgade palika nepamanīta. Taču tieši 2015. gads ir simt gadu atceres notikumiem bagāts. 1915. gada 1. aprīlī sākās lielais Vācijas impērijas karaspēka uzbrukums Austrumu frontē. 1915. gada 7. maijā vācieši ieņēma Liepāju. 1915. gada jūlijā sākās vācu stratēģiskā uzbrukuma otrā fāze, kuras laikā 17. jūlijā tika ieņemta Dobele, bet 18. jūlijā Tukums un Ventspils.
Brīdī, kad 1915. gada 1. augustā krita Jelgava un vācu armija bija tikai diennakts pārgājienā no Rīgas, Krievijas impērijas administrācija atļāva formēt divu pirmos brīvprātīgos latviešu strēlnieku bataljonus. Līdz oktobra beigām vācieši ieņēma gandrīz visu (izņemot Rīgas un Ikšķiles apkārtni) Daugavas kreiso krastu līdz pat Ilūkstei.
2015. gadā aprit simts gadu, kopš latvieši masveidā kļuva par kara bēgļiem. Vācija Pirmā pasaules kara laikā karoja pilnīgas ekonomiskās blokādes apstākļos. Bada devas bija jāizbauda pat Vācijas impērijas pavalstniekiem, tāpēc no okupētajām teritorijām tika izsūkti visi pārtikas produkti un jebkuras izejvielas, atstājot vietējos iedzīvotājus bada maizē. «Speciālas komandas apstaigāja māju pēc mājas, metodiski un sistemātiski atsavinot iedzīvotājiem pārtikas produktus. Ražas novērtēšana pirms novākšanas, stingrā uzskaite un kontrole iezīmēja totālu kurzemnieku aplaupīšanu, atstājot tikai trūcīgu iztikas un nepieciešamās sēklas tiesu.» (Bērziņš V. Latvija Pirmā pasaules kara laikā. – Rīga, Zinātne, 1987., 161. lpp.) Šausmu stāsti par vācu okupācijas pirmajiem mēnešiem Liepājas apkārtnē bija cēlonis masveida bēgļu straumei (Kurzemi pameta puse tās iedzīvotāju), lai tikai nepaliktu vācu varā. Par šo laiku ir spilgti izteicies Aizsilnieks Arnolds (1898–1982) grāmatā Latvijas saimniecības vēsture 1914–1945 (Stokholma, Daugava, 1968., 994 lpp.): rakstīdams par vācu pārvaldes ekonomisko politiku okupētajos austrumu apgabalos (tātad ne tikai Latvijā un Igaunijā, bet arī Lietuvā un okupētajā Polijas daļā), kāds vācu autors (Robert Stupperich) 40. gadu sākumā raksturoja to šādiem vārdiem: «Būdams austrumu virspavēlnieka ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālis Lūdendorfs uzskatīja par savu uzdevumu veidot šī milzīgā apgabala pārvaldīšanu tā, lai no tā dabas bagātībām nodrošinātu tiklab frontes, kā arī dzimtenes [lasi – Vācijas] apgādi, kas jau cieta no pārtikas līdzekļu trūkuma.»(44. lpp.)
Zīmīgi, ka šodien notiekošie protesti pret bēgļiem sakrīt ar simto gadadienu, kad vairāki simti tūkstošu latviešu kļuva par kara laika bēgļiem. Tikai Latvijas valdībai nav ienācis prātā atgādināt pat par tik zīmīgiem notikumiem un gadadienām. Iemesls ir ļoti vienkāršs. Latvijā 25 neatkarības gados ir zudusi vēsturiskā pēctecība. Pateicoties t.s. nacionāļu monopolam uz Izglītības ministrijas vadību daudzu gadu garumā, no Latvijas skolu programmām tika izdeldēta Latvijas vēsture. Lai gan tagad Latvijas vēsture atkal ir atgriezusies skolu programmās, politiskos lēmumus sāk pieņemt paaudze, kurai nav pat pamatzināšanu par Latvijas vēsturi. Ja vēsturi nezina, tad no tās kļūdām nav iespējams mācīties. Atcerēties strēlnieku bataljonu izveides simtgadi ir svarīgi, bet aizmirst par latviešu kara laika bēgļu tūkstošu simtgadi ir nepiedodami.