Epohālas pārmaiņas ir notikušas uzņēmuma Latvijas gāze (LG) vadībā, kuru no 16. augusta vada Aigars Kalvītis. Ceturtdien, uzstājoties LNT, jaunais LG vadītājs uzsvēra, ka neredz pamatu dabasgāzes cenu kritumam arī pēc tam, kad sāksies gāzes tirgus liberalizācija.
Aigaram Kalvītim ir pilnīga taisnība. Var pat izteikt stiprāku apgalvojumu. Pēc LG oficiālā monopolstāvokļa beigām ir lielāks pamats gaidīt dabasgāzes cenu pieaugumu, nevis samazinājumu. Līdz šim tirgus ekonomikas fanātu koris nepārtraukti daudzināja, ka tirgus – tas ir labi, bet monopols – slikti. Tikai tika noklusēts, ka par tirgu ir jādēvē tādi ekonomiskie apstākļi, pie kuriem ir izteikta konkurence. Šādi apstākļi ir tikai tad, ja vienlaikus ir ļoti liels pircēju un ļoti liels pārdevēju skaits. Ja pircēju skaits ir mērāms simtos tūkstošu, bet pārdevējs paliek viens, tad tikai Latvijas asprātīgā valdība var šādu situāciju dēvēt par tirgu. Patiesībā monopolu dēvēšana par tirgu nozīmē kompromitēt jēdzienu «tirgus». Lai kādus kūleņus mestu valdības runasvīri un runassievas, visos gadījumos, kad viens piegādātājs bija pirms t. s. liberalizācijas un viens piegādātājs paliek arī pēc liberalizācijas, tirgus ir fiktīvs. Oficiāla monopola vietā būs neoficiāls monopols. Līdzīga situācija izveidojās elektrības sektorā, kurā rupja un ciniska tarifu paaugstināšana tika nomaskēta ar svinīgu deklarāciju par liberalizāciju un tirgus atvēršanu.
Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam nav ilūziju par šiem jēdzieniem. Tieši tāpēc dabasgāzes tirgu liberalizācijas direktīva (2009/73/EK) pilnā mērā uz Latviju tiks attiecināta nevis tad, kad Latvijas valdība (vai Saeima) svinīgi pasludinās: «Lūk, no šīs sekundes Latvijas dabasgāzes tirgus ir atvērts», bet gan tikai brīdī, kad tiks izveidots Baltijas cauruļvadu sistēmas savienojums ar Eiropas Savienības dabasgāzes sistēmu (European network of transmission system operators for gas jeb ENTSOG). Kamēr šāda savienojuma nav, nekāds gāzes tirgus Latvijā nav iespējams, pat gadījumā, ja Latvijas gāzes investori labprātīgi atteiktos no savām ekskluzīvajām tiesībām.
Arī tad, kad Baltijas dabasgāzes sistēmu pieslēgs pie ENTSOG, Austrumeiropas atkarība no Gazprom piegādēm saglabāsies. Teorētiski, ES ir pietiekami lielas jaudas, lai ar sašķidrināto gāzi kompensētu Gazprom piegādes, bet sašķidrinātās gāzes termināļi nav izvietoti vienmērīgi un gāzes ieguvējvalstis vēl nav izveidojušas tik daudz sašķidrinātās gāzes termināļu jaudu, lai kompensētu Gazprom iztrūkumu ES apgādē. Vienkārši nav iespējams sašķidrināt tik daudz gāzes, lai ar to kompensētu Gazprom piegādes ES valstīm. Turklāt bez valdības garantijām privātās investīcijas Latvijas gāzes sektorā ir ar zemu varbūtību.
Latvijas dabasgāzes patēriņš ir izteikti depresīvs. Gāzes patēriņš no 2010. gada nemitīgi samazinās. 2014. gadā Latvijas gāze patērētājiem piegādāja 1,29 miljardus kubikmetru dabasgāzes. 2010. gadā, kad darbu sāka uz gāzi pārveidotā TEC 2, tad dabasgāzes patēriņš Latvijā bija 1,82 miljardi kubikmetru dabasgāzes.
Savukārt Latvijas dabasgāzes infrastruktūra tika izveidota daudz lielākam gāzes patēriņam. 1991. gadā dabasgāzes patēriņš Latvijā bija 2,96 miljardi kubikmetru.
Turklāt 80% no Latvijas gāzes klientiem ir mājsaimniecības, kas kopumā patērē tikai 1,5% no visas valstij piegādātās dabasgāzes. Lai piegādātu dabasgāzi mājsaimniecībām, ir izveidots ļoti sazarots gāzesvadu tīkls. Līdz ar to Latvijas patērētājiem nākotnē būs jāuztur pārāk liela dabasgāzes infrastruktūra.
Kamēr ir monopolstāvoklis, tikmēr dabasgāzes cenu apstiprina regulators. Atbilstoši formulai dabasgāzes cena ir saistīta ar naftas cenu un, naftas cenām samazinoties, dabasgāzes tarifiem būtu jāsamazinās. Šonedēļ naftas cena jau tuvojās 40 dolāru līmenim par barelu, bet no sankcijām atbrīvotā Irāna vēl tikai gatavojas atgriezties naftas tirgū. Ja saglābjas oficiāls LG monopolstāvoklis, tad varētu cerēt, ka dabasgāzes cena Latvijā kļūtu zemāka. Taču, tiklīdz Saeima oficiāli pasludinās – tagad ir brīvais tirgus –, dabasgāzes tarifs tiks atbrīvots no regulatora uzraudzības un to varēs palielināt atbilstoši patērētāju maksātspējai.
Lai kādus lēmumus pieņemtu Saeima un valdība, Latvijas gāzes sektorā par atbilstību brīvā tirgus apstākļiem varēs runāt tikai tad, kad tiks izveidots savienojums ar ES cauruļvadu sistēmu vai Baltijas sašķidrināto termināļu caurlaidspēja būs līdzvērtīga Baltijas patēriņam. Pagaidām Klaipēdas terminālis spēj nodrošināt, labākajā gadījumā, nedaudz virs pusi no vienas pašas Lietuvas patēriņa.
Taču, ņemot vērā dabasgāzes patēriņa sarukumu, Latvijā investēt šādos projektos var tikai, balstoties uz politiskiem lēmumiem. No biznesa viedokļa, investēt depresīvā sektorā ir neprāts.