Krievijas ģeopolitiskā izvēle
Krievijas aktīva iesaistīšanās Sīrijas konfliktā ir radījusi pamatotu satraukumu par drošības apdraudējuma pieaugumu Ziemeļatlantijas telpā.
8. oktobrī NATO dalībvalstu aizsardzības ministru sanāksmē Briselē NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pauda kopējās alianses bažas par to, ka Sīrijā ir vērojama «satraucoša Krievijas militāro aktivitāšu eskalācija».
Krievijas aktīva nostāšanās Sīrijas prezidenta Bašara al Asada pusē lielā mērā var mainīt spēku līdzsvaru Tuvo Austrumu konfliktā.
Ja mēs atmetam poētisko retoriku, tad Sīrijas pavasaris bija iespējams tāpēc, ka Sīrijas vadības konflikts ar Saūda Arābijas karalisko ģimeni un Turcijas vadību sasniedza līmeni, pie kura gan Saūda Arābija, gan Turcija izvēlējās izdalīt spēkus, kas vēlējās ar ieročiem rokās gāzt Sīrijas prezidentu. Aktīvi atbalstot Sīrijas prezidenta nomaiņu bruņotā ceļā, Turcija un Saūda Arābija iestiga neatrisināmā konfliktā, taču anarhija Irākā un Sīrijā radīja labu augsni, lai izveidotos veidojums Islāma valsts (IV), kuras kaujinieku rokās ar elegantas shēmas palīdzību nonāca ASV (Irākas armijas) ieroči.
Islāma valsts ir teritoriāls veidojums, par kura iekšējo situāciju precīza informācija nav pieejama. Laiku pa laikam internetā tiek ievietoti kadri ar nāves soda izpildēm, mākslas vērtību postīšanām utt. Kaut kādi maskās tērpti, neidentificēti ļaudis, kas arābu valodā runā ar angļu akcentu, nogalina ķīlniekus, draud visai pasaule utt. Kas notiek IV iekšienē, publiski nav zināms, vai video redzamie teroristi rīkojas ar t.s. IV halifa pilnvaru, vai tās ir neatkarīgas grupas, kas darbojas uz savu roku utt.
Militāri ietekmīga, ar amerikāņu ieročiem bruņota spēka atrašanās Tuvo Austrumu reģionā apdraud gandrīz visu Tuvo Austrumu un Centrālās Āzijas valstu drošību. Jebkurš lielvaru specdienestu terora akts var tikt pasniegts kā IV roku darbs. Pēc IV parādīšanās jebkurš kaitniecisks un teroristisks izlēciens pret ikvienu Centrālās Āzijas valsti var tikt (un jau tiek) piedēvēts IV. Pārbaudīt, vai tie ir IV kaujinieki, vai amerikāņu vai citas valsts specdienesti, nav iespējams. Zem IV brenda var noslēpties jebkas.
Tiek pausts viedoklis, ka IV eksistence ir radījusi apstākļus, kad tie, kas to vēlas, var sākt gatavot Centrālās Āzijas (tjurku) pavasari.
Ciniski runājot, Krievija Centrālo Āziju uzskata par savu ekonomisko interešu ietekmes sfēru. Īstenojot Centrālās Āzijas (tjurku) pavasari, var nopietni iedragāt Krievijas intereses šajā reģionā. Ja Krievijai draudzīgo un simpatizējošo režīmu vietā Centrālajā Āzijā pie varas tiks islāma ekstrēmisti vai aizsāksies Sīrijas notikumiem līdzīgas jukas, tad Krievijai būs jāmobilizē resursi, lai uzņemtu bēgļus, nodrošinātu savu dienvidu robežu drošību, Krievija zaudētu savu preču eksporta tirgus utt.
Pirmās pazīmes, ka zināmi spēki, piesedzoties ar IV, sāk gatavoties tjurku pavasarim, jau ir, un tas rada nozīmīgu Krievijas interešu apdraudējumu šajā reģionā.
Manuprāt, tieši šie apstākļi bija izšķirošie, kāpēc Krievija, kas līdz šī gada septembrim atbalstīja Bašara al Asada režīmu pamatā tikai politiski (bloķējot pret režīmu vērstu rezolūciju pieņemšanu ANO Drošības padomē), izvēlējās aktīvi iesaistīties Sīrijas karā.
Krievija bija izvēles priekšā – nedarīt neko un gaidīt, līdz nākamo divu triju gadu laikā, piesedzoties ar IV izkārtni, sāksies Centrālās Āzijas izstāšanās no Krievijas ietekmes sfēras (vai šī reģiona iegrūšana anarhijā un haosā), vai arī sākt militāru operāciju, lai nosargātu savas intereses.
No oktobra Krievija izskatās kā galvenais globālais cīnītājs pret IV teroristiem. Aktīva Krievijas karadarbība pret IV nozīmē, ka vajadzības gadījumā Krievijas militārās lidmašīnas varēs nobumbot jebkuru bruņotu grupu, kura, piesedzoties ar IV nosaukumu, apdraudēs jebkuru Centrālās Āzijas oficiālo valdību.
Vienlaikus Krievijas militāra iejaukšanās Sīrijas konfliktā ir signāls Rietumu pasaulei, ka, nevienojoties ar Krieviju, Sīrijas konflikts var turpināties ļoti, ļoti ilgi. Bēgļu straumes uz ES turpinās plūst tikpat ilgi. Tas ir aicinājums atjaunot Krievijas dalību starptautiskajā apritē, neņemot vērā Krimas jautājumu un notikumus Ukrainā.
Protams, visam ir sava cena. Krievijas nostāšanās Turcijas prezidenta un Saūda dinastijas nāvīga ienaidnieka pusē nozīmē sadarbības beigas ar šīm valstīm.
6. oktobrī Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans brīdināja Krieviju par ekonomisko sakaru saraušanas risku: «Krievija zaudēs tādu draugu kā Turcija, ar kuru tai ir liela sadarbība…»
Taču Krievija izvēli jau ir izdarījusi, tāpēc Krievijas informatīvajā telpā vienā mirklī Turcija no drauga pārvērtusies par valsti, ar kuru sadarbība Krievijai sagādāja tikai zaudējumus, uzsverot, ka Erdoganam nemaz nav vairākuma parlamentā un viņa varas pamats ir visai nestabils.
Latvijai būtu svarīgi, lai Sīrijas konflikts nepāraugtu bruņotās sadursmēs starp Turcijas un Krievijas gaisa spēkiem. Tā kā Turcija ir NATO dalībvalsts, par avantūrām šajā reģionā var nākties maksāt visām NATO dalībvalstīm.