Pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs, vairāku Saeimu deputāts Jānis Jurkāns intervijā Neatkarīgajai (15. maijs) izteicās: «Pērn 16. novembrī biju uzaicināts lasīt lekciju London School of economics. Tas bija viens no lielākajiem notikumiem manā politiskajā dzīvē…tur bija jaunieši, kuri tic: Krievija teju, teju uzbruks Baltijas valstīm. Turklāt viens angļu ģenerālis sarakstījis grāmatu, ka tas notiks maijā. Pēc 9. maija būs jauna okupācija. Un pirms manis tur bija lasījis lekciju viens profesors, kurš teicis: ja viņš dzīvotu Latvijā, tad krāmētu mantiņas un brauktu prom. Jo pastāv pārliecība, ka šī kārtējā okupācija nevar nenotikt. Un studenti tam tic.»
Tas, ka Rietumu politiskā elite skaita minūtes līdz Krievijas iebrukumam, arī līdz šim nebija noslēpums. 2016. gada 4. februārī LETA publiskoja RAND Corporation pētījumu, kurā tika secināts, ka NATO nevar sekmīgi aizstāvēt Baltiju. Visu stratēģisko kara spēļu rezultātā Krievijas bruņotie spēki spējot ieņemt Rīgu vai Tallinu 36 līdz 60 stundu laikā.
RAND Corporation Rietumu politiķiem piedāvāja trīs iespējamos scenārijus, ja Krievija hipotētiski iebruktu Baltijā.
1. ASV un citas NATO dalībvalstis varētu censties veikt asiņainu pretuzbrukumu, uz ko Krievija varētu reaģēt, eskalējot konfliktu.
2. Draudēt ar plaša mēroga atbildi, kurā varētu būt iekļauta arī kodolieroču izmantošana.
3. Vismaz uz laiku atzīt sakāvi un sākt jaunu auksto karu ar Maskavu.
Tika apgalvots, ka Baltiju varot aizsargāt, tērējot 2,47 miljardus eiro gadā, bet, ja baltiešiem tādas naudas nav, tad tie lai pako koferus un bēg prom no karadarbības zonas.
Patiešām - militāri konvencionālo ieroču karā starp NATO un Krieviju Latviju nav iespējams aizstāvēt. Reāla militāra konflikta gadījumā piecu stundu laikā Latvija tiks pakļauta. Visticamāk, ka, atbilstoši NATO plāniem, militāra konflikta gadījumā Latvija tiks pakļauta «īslaicīgai okupācijai». Iepriekšējā īslaicīgā okupācija ilga 45 gadus.
Ja tiek postulēts, ka karš starp ar Krieviju un NATO ir neizbēgams un sāksies visai drīz, tad kādai vajadzētu būt saprātīgai Latvijas attīstības stratēģijai, gaidot neizbēgamo katastrofu?
Tad nav jēgas šeit veidot nozīmīgu rūpniecisko infrastruktūru. Ārvalstu tiešo investīciju kapitāls 2016. gadā masveidā evakuējās no Latvijas! Ja dzīvojam neizbēgamas katastrofas gaidās, tad ir racionāli ļaut stratēģiskiem objektiem «nomirt» dabīgā nāvē. Tad ir jāveicina iedzīvotāju aizceļošana. Racionāla saimniekošana ir bezjēdzīga. Var imitēt darbu. Prātīgāk ir zagt, zagt un vēlreiz zagt, jo to, ko nenozagsi, tik un tā sabradās krievu tanku kāpurķēdes. Kaut kad nākotnē Krievija tiks pilnībā satriekta, un tikai tad sāksies īstā Latvijas ekonomiskā atdzimšana. Kad nākotnē Krievija tiks satriekta pīšļos, tad mums kā upuriem iedos naudu, lai uzceltu valsti no jauna. Secinājums ir skarbs - zogam valsti pa tīro un veidojam Īrijā bāzi emigrācijas valdībai!
Taču kas notiks tad, ja šāds scenārijs netiks īstenots?
Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Igaunijas valdība īsteno pilnīgi pretēju stratēģiju - Igaunijas valsts izlaupīšana un iznīcināšana tādos apjomos kā Latvijā netiek atbalstīta.
Otrkārt. Pēc ostu kompleksa izbūves Somu jūras līcī Krievijai Latvijā nav stratēģisku ekonomisku interešu. No šā gada ir apsolīts pilnībā pārtraukt Krievijas lejamkravu tranzītu cauri Baltijas ostām, bet no 2022. gada - Krievijas beramkravu tranzītu. Vērtējot Ustjlugas ostas pārkraušanas apjomu pieaugumu, var saprast, kurp ir novirzītas agrākās Latvijas tranzītkravas.
Treškārt. Krievijai vairāk nav un nav paredzami cilvēku resursi, lai attīstītu (kaut kā izmantotu) lielāko daļu no savas - Krievijas Federācijas - teritorijas.
Atbilstoši Krievijas CSP oficiālajai statiskai (www.fedstat.ru un www.gks.ru), no 2005. līdz
2017. gadam Krievijā iedzīvotāju skaits ir palielinājies (neņemot vērā Krimas un Sevastopoles aneksiju) par 0,9%. Savukārt, salīdzinot ar 1990. gadu, 2017. gadā Krievijas kopējais iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 2,2%. Krievijā iedzīvotāju skaita izmaiņas ir ar ievērojamām reģionālajām atšķirībām. No 18 Centrālajā federālajā reģionā iekļautajām vienībām iedzīvotāju skaits stabili pieaug tikai Maskavā (+39,4% pret 1990. gadu) un divos apgabalos - Maskavas un Belgorodas. Visos citos Krievijas centra apgabalos iedzīvotāju skaits pēc PSRS sabrukuma ir samazinājies, bet Ivanovas, Tambovas un Tveras apgabalos šobrīd tas ir pat par piekto daļu mazāks nekā 1990. gadā.
Iedzīvotāju pieaugums ir vērojams Pēterburgā, kā arī Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalos, bet citviet Krievijas ziemeļrietumu daļā iedzīvotāju sarukums apsteidz procesus Latvijas lauku novados. Murmanskas apgabals pēc PSRS sabrukuma zaudēja vairāk nekā 36% iedzīvotāju.
Iedzīvotāju skaits stabili pieaug Krievijas Sibīrijas, Kaukāza un musulmaņu tautu autonomijās. No tīri krieviskajiem apgabaliem iedzīvotāju skaits stabili palielinās tikai Krasnodaras, Stavropoles, Tjumeņas un Novosibirskas apgabalos. Īpaši dramatiska ir situācija Tālajos Austrumos. Magadanas un Čukču apgabali pēdējos
27 gados zaudēja divas trešdaļas no kādreizējā iedzīvotāju skaita.
Krievijai nav iedzīvotāju pat savas teritorijas apgūšanai, tāpēc hipotētiskai agresijai pret Baltiju var būt tikai iekšpolitiska - propagandiska nozīme. Aplenkts un stūri iedzīts zvērs var iekost tikai tam, kas atrodas vistuvāk.
Vērtējot no pragmatiskiem apsvērumiem, militāras un ekonomiskas nozīmes ieņemt pensionāru apdzīvotu teritoriju nav nekādas. To saprot agresīvākie Krievijas impērisko spēku viedokļu paudēji, kas pat publiski aicina Kremli neplānot ieņemt Latviju - dēvējot mūs par «vislabāk apsargāto kapsētu Eiropā».
Līdz ar to iespējams, ka katastrofa nenotiek un naudu Latvijas nākotnes atdzimšanai neviens nekad nepiešķirs. Ja pasaules gala scenārijs nepiepildīsies, tad pašreizējiem valdošajiem nāksies turpināt attīstīt valsti uz tām drupām, kuras radīja pēdējās divdesmitgades ekonomiskā politika.