Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis 4. decembrī izteica kritiku par izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa darbību.
Ministram tika aizrādīts, ka «nenotiek ne dialogs ar nozari, ne arī ar koalīciju». Valdības vadītājam nav saprotama Roberta Ķīļa kavēšanās ar augstskolu akreditēšanas komisijas izveidi. Komisijas pārstāvji ir nosaukti, bet Roberts Ķīlis nav vēlējies apstiprināt komisijas sastāvu.
Līdz ar to Ministru prezidenta slēdziens nav glaimojošs: «Sagatavoti vairāki konkrēti uzdevumi ministram, kas būtu jāveic, un tālākais viss būs atkarīgs no tā, cik sekmīgi notiks šo uzdevumu sagatavošana un īstenošana, jo pašreiz ir ļoti daudz skaļu pieteikumu pamatā mediju telpā, bet ļoti maz praktiskās darbības, un tas pašreiz rada problēmas.»
Kā jau bija gaidāms pēc šādas kritikas, mediju telpā sekoja skaļš Roberta Ķīļa viedokļa pieteikums.
Latvijas Radio vakara ziņu izlaidumā izglītības ministrs, nosaucot Valda Dombrovska darbību par nenopietnu, apšaubīja Ministru prezidenta tiesības dot padomus viņam, Robertam Ķīlim:
«Neizpratne un mulsums par to, kā premjers iedomājas komandas darbu, valdības kā komandas darbu... Ko, piemēram, nozīmētu fakts, ka ir vai nav premjerministra atbalsts? Vai tas nozīmē, ka tas ir atbalsts uz stundu vai dienu?...
Tā nav nopietna un ilgtermiņa politika... Es domāju, ka es atļaušos, saprotot, ka premjerministrs nodod arī man padomus ar mediju starpniecību, nodot viņam arī padomu. Varbūt ir vērts kādreiz padomāt arī ar savu galvu par augstākās izglītības jautājumiem un padomāt, ka, iespējams, ir laiks citiem padomniekiem augstākās izglītības jautājumos.»
Dzirdot šādus ministra Roberta Kīļa tekstus, jāsāk domāt – jā, patiešām, kas tas tāds par nenopietnu meli vārdā Valdis Dombrovskis, kas sapulcinājis sev riņķī kā padomniekus tīrākos durakus? Šāds elements, kurš nedomā ar savu galvu, tagad dos uzdevumus izglītības ministram? Ko tas premjerministrs te atļaujas? Patiešām, kurš ir valdībā galvenais – Ķīlis vai Dombrovskis?
Roberta Ķīļa izteikumi rada pamatu bažām par to, vai Reformu partijas atbalstītais ministrs vispār kaut ko sajēdz no Latvijas Satversmes un valsts pārvaldes hierarhijas.
Satversmes 55. pants nosaka: «Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.»
Atbilstoši Satversmei Dombrovskis pieaicināja Ķīli, nevis Ķīlis uzaicināja Dombrovski.
Latvijas Satversmes pamatideja ir – Valsts prezidents pieaicina Ministru prezidentu, kurš izstrādā valdības uzdevumus (deklarāciju) un izvēlas ministrus, kas šos uzdevumus spēj pildīt. Ja kāds ministrs netiek ar darbiem galā vai nepilda Ministru prezidenta uzdevumus, tad viņam ir jāiet prom.
Šāda rīcība atbilst tiesiskumam un Satversmes garam. Vecajos labajos Kalvīša un Bērziņa premjerēšanas laikos ikviena partija savā pārziņā iegūto ministriju uzskatīja par attiecīgās partijas dzimtmuižu, no kuras tā drīkst izslaukt resursus tik, cik tā spēj. Tolaik partija, ieguvusi ministra portfeli, uzdarbojās savā ministrijā kā gribēja un citas koalīcijas partijas nedrīkstēja iejaukties. Reformu partija ieguva tik lielu vēlētāju atbalstu, jo solīja šo sistēmu mainīt. Doma, ka izglītības ministrs, izkliedzot reformu saukļus, ar to iegūst diktatora pilnvaras un var darīt visu, kas ienāk prātā, neuzklausot nevienu un neņemot vērā sabiedrības intereses un nozares viedokli, izskatās pēc trekno gadu stila oligarhistiskas atraugas.
4. decembrī ar saviem skaļajiem paziņojumiem Roberts Ķīlis ir izteicis tiešu un nepārprotamu neuzticību Valdim Dombrovskim. Atbilstoši Satversmei, ja Saeima Dombrovskim neizteiks neuzticību, tad Ķīlis ir pieteicis savu demisiju. Ja pēc šāda populistiska gājiena nekas nenotiks, tad tas būs pierādījums, ka koalīcija ir izpuvusi un Reformu partija izmanto savu ietekmi, lai kompromitētu gan valdības darbu, gan Latvijas valsti.