Austrālijas radiostacijas 2Day raidījuma vadītāji Mela Greiga un Maikls Kristians piezvanīja uz kādu slimnīcu, uzdodoties par Lielbritānijas karalieni Elizabeti II un troņmantnieku princi Čārlzu.
Slimnīcas medmāsa Žasinta Saldana uzticējās viltniekiem, pāradresēja zvanu uz slimnīcas palātu, kurā atradās Lielbritānijas prinča Viljama sieva, un cita medmāsa tiešraidē izklāstīja intīmas detaļas par nākamā britu troņmantnieka (vai troņmantnieces) mātes veselības stāvokli. Pēc notikušā, uzzinot, ka uzticējusies viltniekiem, Žasinta Saldana izdarīja pašnāvību.
Tāda sašutuma vētra, kāda ir tagad pacēlusies pret privātajiem medijiem un visiem brīvās preses darbiniekiem Lielbritānijā, sen nav redzēta. Šie notikumi sakrita ar brīdi, kad Lielbritānijā aizsākās politiskās debates par stingrāku preses regulējumu un iespējamu valsts kontroles palielināšanu pār privāto mediju biznesu.
Cik ētiska bija Austrālijas radiostacijas 2Day darbinieku rīcība, izmantojot citu cilvēku identitātes?
Ir valstis, kurās medija īpašnieks nemaz nedrīkst uzdoties par citu personu. Formāli šāda rīcība var tikt traktēta kā identitātes zādzība. Tas ir līdzīgi kā, izjokojot kolēģi, slepus no viņa somas paņemot mobilo telefonu vai naudas maku. Jokdaris, kurš joka laikā tiks aiz rokas notverts ar svešu maku rokās, varēs skaidrot, ka tas bija joks, bet vai visi ticēs skaidrotajam? To var uztvert kā zādzību.
No otras puses, pilnīgs aizliegums žurnālistiem slēpt savu identitāti (tāds ir daudzu mediju iekšējas kārtības noteikumos un ētikas kodeksos) neļaus iegūt objektīvu ainu par to, kā kāda iestāde vai struktūras izturas pret vienkāršiem apmeklētājiem no ielas. Tāpēc daudzos medijos ir atļauts zvanīt uz iestādi, uzdodoties par vienkāršu anonīmu apmeklētāju. Anonimitāte (izdomāta identitāte) tika pieļauta, bet citas identitātes izmantošana noliegta.
Aizliegums zagt svešu identitāti ir tāpēc, ka šāda rīcība ir formālā pretrunā ar preses galveno uzdevumu – sniegt patiesību savai auditorijai. Izmantojot zagtu identitāti, žurnālists vienam no lasītājiem melo, pārkāpjot žurnālistikas pamatprincipus.
Austrālijas radiostacijas 2Day gadījums precīzi izgaismo, kāpēc šāds aizliegums ir būtisks, jo šādiem jokiem var būt arī smagas sekas. Kā jājūtas jokdarim, kurš izjokojot ir noslēpis svešu maku, ja maka īpašnieks, atklājis pazušanu, nevis sāk smieties, bet nokrīt ar sirdstrieku?
Šis ir patiesības mirklis, kad nozare var paskaidrot lasītajiem, klausītājiem un skatītājiem preses darba pamata principus, kad nozare var pati novilkt to robežu, kuru mēs nepārkāpsim peļņas vai tirāžas pieauguma interesēs.
Latvijā vēl pavisam nesen vienas Rīgas radiostacijas pārraides vadītāji tiešraidē apzvanīja slavenības, lai tās izjokotu. Man iznāca dzirdēt pārraidi, kurā žurnālisti, uzdodoties par pensionāru organizācijas pārstāvjiem, tiešraidē aicināja kāda golfa laukuma īpašniekus pavasara šķīdoņa laikā ļaut pensionāru grupai bez maksas uzspēlēt golfu. Savukārt šā gada novembrī Rīgā sākās tiesas prāva pret žurnālistu, kurš, lai pierādītu, cik viegli ir uzkonstruēt spridzekli, to uzkonstruēja pats, nofilmēja un parādīja skatītajiem. Tagad žurnālistu gaida tiesa par nelikumīgu sprāgstvielu glabāšanu ar visai bargu kriminālsodu.
Prese ir ceturtā vara, kura izgaismo pārējo trīs varas atzaru darbību, nodrošinot demokrātiju. Latvijā žurnālistiem, lai varētu būt demokrātijas sardzē, ir noteiktas lielas privilēģijas. Žurnālistiem, līdzīgi kā garīdzniekiem vai advokātiem, ir krimināli procesuāla imunitāte saviem profesionāliem pienākumiem – žurnālistus nevar pratināt (bez tiesas sprieduma) par informācijas avotiem. Žurnālistu privilēģijas ir domātas, lai tās izmantotu sabiedrības interesēs, nevis pret tām. Rīcība, kad žurnālisti apzināti pārkāpj būtiskas likumu vai ētikas normas, rada draudus preses brīvībai kopumā. Tas rada pamatu politiķiem izvirzīt populistiskas idejas, kas var ierobežot vārda brīvību un atcelt tos demokrātijas iekarojumus, kuri izcīnīti grūtā cīņā pret autoritārām tendencēm gan Latvijā, gan Eiropā, gan pasaulē.