Kāds ir vienīgais Latvijas valsts noteiktais ekonomiskais mērķis, ja neskaita strauju iestāšanos eirozonā? Miniet trīs reizes!
Iedzīvotāju labklājības pieaugums? Nē! Iedzīvotājiem, kas grib paaugstināt labklājību, šīs iespējas jāmeklē svešās zemēs.
Tad varbūt reģionālā politika, palīdzot atpalikušajiem reģioniem?
Nepareiza atbilde! Ir tieši otrādi. Viņķelisti sola piemaksāt katram, kurš aizbēgs no depresīva reģiona uz labāku.
Tad varbūt atbalsts eksportam un ražošanai? Pilnīgi aplama atbilde! Atbalsts tiek pausts tikai politiķu paziņojumos. Reāli tiek darīts viss, lai nogalinātu eksportu. Par to vissvaigākā liecība ir skaļais Liepājas metalurga valdes priekšsēdētāja Valērija Terentjeva paziņojums, ka valsts politika elektrības rēķinos iekļaut atjaunojamo energoresursu komponenti ved uzņēmumu uz bankrotu.
Tātad, kāds ir vienīgais Latvijas valsts noteiktais ekonomiskais mērķis, ja neskaita strauju iestāšanos eirozonā?
Atbilde. Līdz 2020. gadam divreiz pārsniegt ES nosprausto mērķi atjaunojamās enerģijas īpatsvaram kopējā enerģijas patēriņā. Ja ES oficiāli plāno līdz 2020. gadam sasniegt 20% atjaunojamās enerģijas līmeni no kopējā enerģijas patēriņa, tad Latvija vienpusējā kārtā noteikusi kā mērķi 40% atjaunojamās enerģijas līmeni no kopējā enerģijas patēriņa 2020. gadā.
Tikai ir viens sīkums. Latvija, ņemot vērā uz koksni orientēto siltuma ražošanu lielākajā daļa valsts teritorijas un HES īpatsvaru enerģētikā, jau desmit gadu ir viena no stabiliem ES līderiem atjaunojamās enerģijas jomā. Latvijas atjaunojamās enerģijas īpatsvars kopējā enerģijas patēriņā ir virs 30% līmeņa. Šis skaitlis mainās, jo atkarīgs no noteces daudzuma Daugavā un no tā, kā tiek aprēķināta malkas siltumietilpība. Lai samazinātu šo rādītāju un dotu pamatu kvotu licenču izdalīšanai t. s. atjaunojamās enerģijas biznesam, jau vienreiz tika mainīti malkas siltumietilpības raksturlielumi. Tagad atkal izskan ideja samazināt malkas siltumietilpības rādītājus. Ja tiks pieņemts jaunais variants, tad sanāks, ka Latvijas lauku ļaudis ir aptaurētie, kuri malku nežāvē, bet, pirms sausu malku bāzt krāsnī, to samitrina, lai samazinātu siltuma atdevi.
Lai sasniegtu 40% atjaunojamās enerģijas līmeni, tiek upurēts viss – iedzīvotāju labklājības pieaugums un valsts eksportspēja utt., jo Latvijas valdības ir izveidojušas sistēmu, kad par atjaunojamās enerģijas ražošanu tika un joprojām tiek maksāta cena, kas ir pat trīskārt lielāka par elektrības tirgus cenu Nord pool biržā. Deklarētais mērķis – 40% atjaunojamās enerģijas līmenis – tiek sasniegts ar iedzīvotāju un uzņēmumu līdzekļiem, uzturot parazītiski politiski pietuvinātu biznesu, kas ir izveidojis, no tirgus viedokļa, neefektīvas un konkurēt nespējīgas ražotnes. Šobrīd elektrības rēķinā atjaunojamo energoresursu komponente ir 0,29 santīmi par kWh, no 1. aprīļa tā tiek prognozēta jau 0,56 santīmi par kWh, bet pēc sešiem gadiem elektrības izmaksas pieaugs vismaz par pieciem santīmiem par katru kWh.
Par tiesībām nedaudziem izredzētu politizētu uzņēmēju gūt virspeļņu no neefektīvām ražotnēm ir jāmaksā visiem. Visiem ir jāupurē sava labklājība, bet eksportētājiem jāatsakās no biznesa.
Šis ir viens no apstākļiem, kāpēc kā pirmais pret t. s. atjaunojamo energoresursu komponentes bezgalīgo pieaugumu iebilda viens no Latvijas lielākajiem eksportētājiem – Liepājas metalurgs.
Līdz šim valdība atteicās mainīt šo sistēmu, jo atjaunojamo energoresursu lobiji kliedza par tiesisko paļāvību. Viņi vēlas tiesiski paļauties – saņemt par savu produkciju (elektroenerģiju) cenu, kas ir trīskārt lielāka nekā tirgus cena vismaz vairākus desmitus gadu. Savukārt ikviena Latvijas iedzīvotāja un jebkura cita uzņēmuma īpašnieka «tiesiskā paļāvība», ka Latvijai, ieviešot elektroenerģijas tirgu, tirgus mehānisms tiks piemērots ne tikai pret elektrības pircējiem, bet arī pret elektrības ražotājiem, netiek ņemta vērā.
Liepājas metalurgs vēlas, lai to atbrīvo no nodevām t. s. atjaunojamo energoresursu komponentes izskatā par labu bijušo ekonomikas ministru abdaru biznesam. Ideja, atbrīvot no šā nodevu sloga tikai Liepājas metalurgu, nozīmēs, ka mums visiem pārējiem – elektrības lietotājiem – maksa par elektrību pieaugs vēl vairāk. Taču vēlmi – nemaksāt meslus vēju parkiem un biogāzes maniakiem – ir tiesīgs izteikt ikviens elektrības lietotājs un jebkurš uzņēmums! Lai Kampars un politiķi, kas šo sistēmu izveidoja un licences izdalīja, paliek vienīgie, kas maksā t. s. atjaunojamo energoresursu komponenti. Tas būs taisnīgi!