Juris Paiders / Viedokļi

10. jūnijā Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors profesors Arnis Sauka publiskoja ikgadējos rezultātus par ēnu ekonomikas mērījumiem Baltijā un Latvijā. No profesora Saukas iegūtajiem rezultātiem izriet, ka ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā Latvijā samazinājās par 0,3 procentpunktiem un bija 23,9% no iekšzemes kopprodukta.

Eiropas 2012. gada čempions rogainingā Valters Kaminskis rogaining.lv lapā “Facebook” tīklā dalījās pārdomās par bezjēdzīgiem aizliegumiem pēc īpašā stāvokļa atcelšanas: “PusNAKTS rogaininga laiks 4.‒5. jūlijā naktī pie esošajiem Covid-19 ierobežojumiem paliek neaizsniedzams legālām sacensībām.”

Pašlaik jau ir noslīpēta klasiska metode, kā Rietumu lielvaras rīkojas, ja rodas vajadzība nomainīt autoritārus režīmus citviet pasaulē.

Pagājušās nedēļas pirmdienā ASV, Mineapolē notika kārtējais traģiskais atgadījums, kas saistīts ar policijas vardarbību.

Valdības uzspiestā preses piegādes tarifu paaugstināšana nākamajam gadam apdraud demokrātiju un vārda brīvību Latvijā.

Latvija ir ziemeļvalsts, un mūsu lauksaimniecībai ir izteikti sezonāls raksturs. Vairākās Latvijas lauksaimniecības nozarēs mūsu lauksaimnieki nevar būt konkurētspējīgi ar zemēm, kuras atrodas daudz siltākos klimatiskajos apstākļos.

Pēc 9. maija svinībām Rīgā es Twitter domu apmaiņā izteicos, ka Krievijā pašlaik dominējošā valsts reliģija ir nevis pareizticība, bet gan ateistiska reliģija – Ticība Lielajai Uzvarai. Pēc tam es saņēmu kritiku, jo reliģija tiekot definēta kā ticība pārdabiskiem spēkiem un to nevarot attiecināt uz reāliem notikumiem.

30. aprīlī pārejot no papīra formāta uz digitālo, es noslēdzošajā drukātajā laikraksta komentārā ierakstīju: “Pirmo reizi Latvijas vēsturē “Neatkarīgās Rīta Avīzes” izdevējs “Mediju nams” īsteno kvalitatīva laikraksta pārveidošanu par kvalitatīvu digitālo laikrakstu (nevis portālu vai interneta variantu), iezīmējot vienu no kvalitatīvās preses nākotnes attīstības virzieniem, ar savu pieredzi rādot gan Latvijas, gan citu valstu izdevējiem iespējamo kvalitatīvās preses biznesa modeli.”

Pagājušajā nedēļā tika paziņots, ka viens no vislabāk apmaksātajiem valsts pārvaldes administratoriem, viens no lielākajiem iepirkumu organizatoriem, Nacionālā veselības dienesta (NVD) direktors – Edgars Labsvīrs – ir nolēmis pamest savu amatu.

Pēdējo dienu laikā var runāt par diviem svarīgiem notikumiem. Viens no tiem ir saistīts ar “Neatkarīgās” vēsturi. 29. aprīlī tipogrāfijā “Mūkusala” tika iespiests pēdējais “Neatkarīgās Rīta Avīzes” numurs papīra formātā.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā Neatkarīgā Rīta Avīze ir kļuvusi par neapstrīdamu viedokļa veidošanas līderi Latvijas sabiedrībā. No 2020. gada maija Neatkarīgā Rīta Avīze pārstās iznākt papīra formātā un pārtop par jaunas kvalitātes medija formu – digitālu avīzi.

Mēs dzīvojam visai interesantā laikā. Liela daļa no demokrātisko un attīstīto valstu valdībām ir noteikusi visaptverošus ekonomiskās darbības aizliegumus, lai it kā apkarotu Covid-19 epidēmiju. Latvijā noteiktie ierobežojumi ir samērīgi, taču daudzās ES dalībvalstīs un ASV štatos tika noteikts pilnīgs aizliegums uz jebkuru biznesa aktivitāti (pat gadījumos, kad tiek ievērotas visstingrākās distancēšanās un higiēnas normas), izņemot enerģētiku, komunālos pakalpojumus, transportu un pārtikas ražošanu un izplatīšanu. Pašlaik Vācijā, ASV un daudzviet citur ir aizsācies protestu vilnis pret nesamērīgajiem ekonomiskajiem aizliegumiem, jo pilnīgs biznesa aizliegums daudzviet jau rada daudz traģiskākas sekas par to nelaimju kopumu, kuras rada Covid-19 izplatība. Uz šo problēmu īpaši norāda pasaulslavenais ekonomikas profesors Jergs Gvido Hilsmanis (Jörg Guido Hülsmann), kura eseja Protests no Francijas 23. aprīlī tika publicēta lewrockwell.com.

Cilvēka dabā ir mēģināt racionāli izskaidrot grūti saprotamas sakritības un meklēt vainīgo ārēju cēloņu nelaimēs, no kura varētu pieprasīt atbildību par ārkārtēju notikumu sekām. Pašlaik ļoti daudzas konspirācijas teorijas ir veltītas Covid-19 epidēmijai.

Informācijas nozari ir būtiski skārusi Covid-19 krīze. Laikā, kad cilvēki paliek mājās, drukātās preses pārdošanas apjomi neglābjami samazinās. Lai ierobežotu epidēmiju, ir aizliegti visi publiskie pasākumi, savukārt reklāmas un sludinājumi par publiskiem pasākumiem vai līdzīgām norisēm bija ievērojama informācijas nozares ienākumu daļa. Vairākiem Latvijas izdevumiem ienākumi aprīlī ir par 30 līdz 50 procentiem mazāki nekā pirms gada. Ierobežojumus vairāk nekā 200 pasta nodaļu darbībai ir noteicis Latvijas pasts, un tas jau tagad ļoti negatīvi ietekmē drukātās preses abonēšanu utt.

Vispirms aicinu lasītājus mēģināt atrisināt vienu morālu dilemmu. Militārs hospitālis kara laikā. Tajā ir viens ķirurgs un tiek ievesti desmit smagi ievainoti pacienti. Ikvienam no smagi ievainotajiem operācija ir jāizdara triju stundu laikā, citādi pacients ies bojā. Ķirurgs ir tikai viens, un viņš var veikt vienu operāciju stundā. Līdz ar to ķirurgs var izglābt tikai trīs ievainotos. Morālās dilemmas jautājums ir, kā izlemt, kurus trīs no desmit ievainotajiem izglābt, bet kuriem septiņiem ļaut aiziet bojā. Kā rīkotos normāli cilvēki, ja viņiem būtu jāveic šāda izvēle?

Pagājušajā nedēļā notika ļoti zīmīgs notikums. No 3. aprīļa Latvija daļēji nodalījās no ES brīvās preču apmaiņas sistēmas. 2. aprīļa oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis publicēts veselības ministres Ilzes Viņķeles rīkojums – no 3. aprīļa aizliedzot no Latvijas eksportēt tās zāles, «kuras vietējā tirgū nepieciešamas ārkārtējā situācijā».

Pagājušās nedēļas nogalē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce izplatīja paziņojumu, ka valdības un koalīcijas partneru darba kārtībā patlaban nav plānu par administratīvi teritoriālās reformas atlikšanu. Tieši pretēji – aģentūrai LETA Juris Pūce apgalvoja: «Šonedēļ VARAM iesniedza priekšlikumus likumprojekta 3. lasījumam un, cik zinu, arī koalīcijas deputāti to darīja.

Šodien aprit divas nedēļas, kopš Latvijā ir ieviesti īpašie apstākļi. Viens no neapšaubāmi lielākajiem šā laika ieguvumiem ir Latvijas valsts pārvaldes sistēmas struktūru pārkārtošanās, atsakoties no birokrātiskajām prasībām vienmēr pat mazāko sīkumu risināt tikai klātienē. Pēdējo gadu laikā viena no svarīgām Neatkarīgās lasītāju izteiktām problēmām laikraksta žurnālistiem bija neadekvāti lielas birokrātiskās prasības veselības aprūpē.

Ļoti daudziem pašreiz ir nedaudz vairāk brīva laika. Tie, kas ir piespiedu dīkstāvē vai karantīnā, var vairāk laika veltīt sev (ģimenei) un pašizglītībai. Tie, kas var lielāko daļu sava darba veikt attālināti, iegūst papildu brīvo laiku, jo nav jātērē laiks, lai nokļūtu no un uz darbu. Izklaides pasākumu atcelšana un veikalu apmeklējumu samazināšana līdz vienai vai divām reizēm nedēļā arī dod papildu laika ieguvumu.

Nedēļas sākumā TV ziņās bija iekāpis viens no valdošās koalīcijas politiķiem, kurš ar alkatībā mirdzošām acīm klāstīja savu vīziju par to, kā tagad tiks strauji sadalīti un iztērēti divi miljardi eiro, kurus valdība var novirzīt epidēmijas izraisīto ekonomisko seku mazināšanai.

Šogad savādāk nekā citus gadus izvērtās ar leģionāru piemiņas dienu – 16. martu – saistītie notikumi. Vislielākais kontrasts bija publikas attieksmē par šo pasākumu dažādās interneta platformās. Vēl pirms gada un vēl senāk emocionāls viedoklis par leģionāru vēsturisko lomu un nozīmi, ja tas tika publiskots ap 16. martu populārā interneta vietnē, varēja pārtapt par masveidīgu viedokļu apmaiņu ar simtiem komentāru, no kuriem daudzi balansēja uz naida runas definīcijas robežas.

Dzejnieks Jānis Ruģēns (1817–1876) pirms 150 gadiem vienā no saviem dzejoļiem uzdeva jautājumu: «Kad atnāks latviešiem tie laiki,/Ko citas tautas tagad redz?» Jāņa Ruģēna dzejolī uzdotais jautājums man nedeva mieru pēc tam, kad 16. marta vakarā tiešraidē (France24) noskatījos Francijas prezidenta uzrunu nācijai.