Pēdējās dienas pirms vēlēšanām pavadīju ārpus valsts – arī tāpēc, ka pēdējās šajās dienās valstī tik un tā īsti darīt nav ko, ja nu vienīgi pats tajā vēlēšanu procesā neesi pārāk dziļi iekšā.
Tāpēc izlēmu izmantot brīdi, lai kopā ar bērniem viesotos pie Druskininku pilsētas mēra Ričarda Maļinauska. Klātienē izbaudīju, ko nozīmē īsts pašvaldības vadītājs, kā arī pārliecinājos, kāpēc Druskininku mērs ir ievēlēts par Lietuvas pašvaldību asociācijas vadītāju un jau kuro reizi atzīts par labāko Lietuvas pašvaldību līderi. Iegūtās atziņas ir jo īpaši aktuālas, vēlējot Latvijas pašvaldību vadītājus.
Ričards Maļinausks pilsētu sāka vadīt 2000. gadā. Tobrīd Druskininki bija bankrotējuši un vairāk atgādināja mūsu Ķemerus – pamestas sanatoriju ēkas, kā arī depresīvs iedzīvotāju noskaņojums. Druskininkiem paveicās, jo pilsētas vadības grožus pārņēma līdzšinējais uzņēmējs ar skaidru un visiem izprotamu mērķi, kā arī bija zinošs, kā naudas trūkuma un birokrātijas apstākļos šo mērķi sasniegt.
Pēc nepilniem desmit gadiem pašvaldības vadītāja amatā Ričards Maļinausks uzskata, ka mērķis ir daļēji jau sasniegts: kūrortā ir izveidota uzņēmējiem īpaši labvēlīga vide, stimulējot viņus veidot aizvien jaunus pakalpojumus tūristiem, tādējādi tos piesaistot. Ričards Maļinausks Druskininku mēra amatā ir ievēlēts jau trešo reizi, apliecinot, ka arī pilsētas iedzīvotāji viņa centienus atbalsta.
"Ja mērs baidās uzņemties atbildību par lēmumu, kas pieņemts labvēlīgs kādam uzņēmējam, tad viņam būtu jāmeklē cits darbs," sarunā teica Ričards Maļinausks. Tie pašvaldību vadītāji, kas cenšas visu acīs izskatīties labi, šobrīd ir viskaitnieciskākie, jo savas neizlēmības un baiļu dēļ neļauj attīstīties citiem un ierobežo savu iedzīvotāju tiesības dzīvot labāk.
"Lai panāktu to, kas mums te tagad ir, arī mums vajadzēja gan priedes dažviet izcirst, gan arī paciest dažādus ierobežojumus, taču, ja ir kopīgs un visu iepriekš akceptēts mērķis, tad arī upurēšanu ir vieglāk motivēt," secina Ričards Maļinausks. Cik Latvijā ir pilsētu, kuru vadītājiem un iedzīvotājiem ir kopīgs mērķis un skaidrība par tā realizēšanu?
Druskininku pašvaldība arī pati ir aktīvi iesaistījusies kūrorta uzņēmējdarbībā, pārņemot savulaik bankrotējušos objektus, kā arī ceļot jaunus. Latvijā tas būtu nepieņemami; atskanētu kliedzieni, ka tā nav pašvaldības kompetence, ka tas deformē liberālo ekonomiku utt. Ričards Maļinausks tam daļēji piekrīt, tomēr uzsver, ka Druskininku pašvaldība nav veidojusi nevienu tādu objektu, ko bija gatavs uzņemties kāds no uzņēmējiem. Un tā ir saimnieciska un atbildīga pieeja, nevis kalpošana birokrātijai.