Premjers un vienlaikus nākamās valdības veidotājs Valdis Dombrovskis vēl pirms vēlēšanām vai katrā intervijā runāja, ka vislabākā, pēc viņa domām, būšot tā pati vecā koalīcija. Īsti tā pati vecā koalīcija, saprotams, nevar sanākt, bet nu publika saprata, ka ar to domāta Vienotība, ZZS un VL!/TB/LNNK. Pēc mulsuma brīžiem ar Saskaņas centra te aicināšanu, te atstumšanu no valdības veidošanas, Dombrovskis atkal ar saviem izteikumiem un visu savu būti rādīja, ka grib nacionāļus savā koalīcijā. Pagājušajā nedēļā jau bija apmēram zināms, kāda daļa no valdības pienāksies VL!/TB/LNNK, un jāteic, atvēlēts viņiem nebija daudz – tik vien kā viena ministra vieta.
Skaidrs, ka neba aiz kvēlas mīlas pret vislatvijīgajiem tēvzemiešiem Dombrovskis gribēja viņus savā valdībā. Plašākā trejpartiju koalīcijā premjers justos komfortablāk, jo ne jau tikai gods, slava un varas labumi sagaida jaunās valdības veidotājus – skarbā griešana jeb fiskālās konsolidācijas pasākumi būs vēl jāturpina, un pret tiem publika izturēsies īgni. Publika, kas izturas īgni, pie savām nelaimēm parasti vaino valdību. Ļaužu dusmu sapuvušos tomātus vieglāk būtu bijis dalīt uz trim.
Tagad – nekā. Visa atbildība par nākamajiem lēmumiem būs jāuzņemas tikai diviem spēkiem – Vienotībai un ZZS –, kas pašlaik balstās uz 55 10. Saeimas deputātu mandātiem.
Kad Jānis Urbanovičs apsolīja, ka iekļūs valdībā, Vienotība varēja to galvā neņemt, jo tai nav jāpilda konkurējošu spēku solījumi. Cita lieta, kad Sabiedrība citai politikai izmanto savas veto tiesības un ar vienu mājienu pārsvītro visu, par ko bija runājis un vienojies Dombrovskis. Tas rada iespaidu, ka Vienotības iekšienē starp Jauno laiku (JL), Pilsonisko savienību (PS) un SCP nav nekādas vienotības. Jo, kur tad SCP bija agrāk? Kāpēc mierīgi ļāva Dombrovskim teju teju vai jau sastādīt valdību, kurā iekšā ir VL!/TB/LNNK, bet pēc tam pēdējā brīdī paziņoja: "Nekā, lācīt, šitāda tā tava valdība nebūs!" Tas diezgan dumjā situācijā ievieto Dombrovski, jo visiem redzams, ka viņam nav īsti ne teikšanas, ne autoritātes Vienotībā, bet par jaunās valdības veidošanas procesu kopumā ļauj teikt, ka notiek nebeidzama, neloģiska mētāšanās, vakarējo lēmumu negaidīta nomaiņa ar diametrāli pretējiem lēmumiem.
SCP līderis Aigars Štokenbergs nostāšanos pret VL!/TB/LNNK skaidro tā, ka valstī svarīgākās esot sociālās un ekonomikas problēmas, bet etniski uzslāņojumi neesot vēlami. Pa daļai taisnība, taču valstī vienmēr ir svarīgākās bijušas sociālās un ekonomiskās problēmas, taču tas nav kavējis rasties, sabrukt un atkal dzimt visādu veidu etniski tendētām partijām, kuras palaikam ir atradušās ne tikai pašvaldībās un parlamentā, bet pat bijušas galvenās noteicējas pie varas galda – tēvzemietis Gundars Krasts taču premjerēja uz nebēdu un diezgan ilgi. Nevar teikt, ka viņa politiskā piederība dažkārt nenostrādāja kā traucēklis, tomēr tas traucēklis nebija pārmēru milzīgs.
Jauno un dedzīgo Visu Latvijai! lāpnešu ielūgšana pie smalkajiem valdošās koalīcijas galdiem drīzāk būtu svētīgs pasākums – vislabākais būtu viņus pielikt pie darba, iejūgt kādos amatos un uzkraut pienākumus, lai izbauda visu varas saldmi un smagmi kopumā. Tad arī lāpu nešana un bungu rībināšana stipri vien pierimtu. Taču tagad viņi no strādāšanas ir atbrīvoti un aiz gara laika un arī aiz dusmām par uzmešanu sagādās valdībai ne vienu vien jautru brīdi.
No VL!/TB/LNNK atstumšanas Vienotībai ir arī savi labumi. Nākamajam ārlietu ministram nebūs, tiekoties ar Rietumu un Austrumu kolēģiem, jāskaidro un jātaisnojas, kāpēc valdībā iekļauti Lepēna, Haidera un zviedru demokrātu radinieki. Bet pats galvenais, kāpēc SCP ieslēdza sarkano gaismu nacionāļiem, – tagad SCP var pretendēt uz vairāk amatiem, nekā viņi dabūtu, ja būtu jādalās arī ar VL!/TB/LNNK. Bet amati – tas taču ir tik jauki! Kāpēc tos par velti atdot, ja var paņemt paši?