Arī bez WikiLeaks publikācijām sen zināms, ka starp daudziem Latvijas politiskās elites pārstāvjiem un ASV diplomātiem ir sulaiņu un kungu attiecības – mūsējie pie amerikāņiem dodas salīkušu muguriņu, savukārt amerikāņiem nekas cits neatliek, kā vien padevīgos aborigēnus izrīkot.
Dažbrīd šī situācija ir ieguvusi gluži perversus vaibstus – savulaik ģenerālprokurors Jānis Maizītis kā izsūtāmais puika nodeva ASV vēstniekam amerikāņu un latviešu firmu biznesa strīda krimināllietas materiālus; citreiz ASV vēstniece, uzstājoties Latvijas Universitātes aulā, mātišķi mācīja, kā latviešiem domāt un kurus politiskos spēkus atbalstīt. Šķiet, neviens kaut cik nozīmīgs politisks lēmums netiek pieņemts bez atļaujas izlūgšanās ASV vēstniecībā. Tas nav tik daudz tāpēc, ka amerikāņi to īpaši paģērētu, bet tāpēc, ka latvieši paši lien uz vēdera un uzbāžas stratēģiskajam transatlantiskajam partnerim ar savu iztapību. Tā kā visi materiāli, kas varētu skart Latviju, WikiLeaks vietnē vēl nav publicēti, nebrīnīsimies, ja tur atradīsies kaut kas jautrs no sērijas, kā latvju labieši bučo amerikāņiem kājas. Tas nepārsteigs.
Pārsteidz kas cits. Ir apbrīnojami, ka tik augstā līmenī – diplomātijas kuluāros – ļaudis nodarbojas ar pilnīgām blēņām jeb čikenšitu, kā to varētu dēvēt amerikāņu valodā. Tā vienā no WikiLeaks publikācijām uzzinām, ka kāds diplomātus apkalpojošs informācijas avots vēstījis Amerikai, ka latviešu politiķi Andris Šķēle un Ainārs Šlesers Krievijas un Gruzijas militārā konflikta laikā pa tālruni runājušies ar Krievijas vēstnieku Latvijā.
Gandrīz simtprocentīgi var jaust, ka nekādas vēstnieka telefonsarunas ar abiem AŠ nav bijis. Krievu vēstniecība īpaši paranojiski izturas pret iespēju sevi noklausīties – vēstniecības apmeklētājiem mobilie tālruņi jānodod pie dežuranta. Un lai pats vēstnieks pa tālruni ietu apspriest valstiski svarīgas lietas?
Visticamāk, amerikāņu diplomātu informācijas avota kājas aug Latvijas iekšpolitikā – tajās aprindās, kurām bija svarīgi uzturēt ASV vēstniecībā sliktu iespaidu par Šleseru un Šķēli. Droši vien stučījošais avots ir tīši maldinājis diplomātus. Bet ar šo informāciju ļaudis ir nopietni strādājuši – tik tālu aizstrādājušies, ka nospiedumi ir palikuši datoros, vados un tīklos.
Jo dīvainas ir ziņas par to, ka visaugstākajā starpvalstu līmenī ir pilnā nopietnībā radīts plāns Baltijas valstu un Polijas aizsardzībai pret Krieviju. Ar šo plānu aktīvi darbojusies ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone, to pie sevis sirdī kā dārgu noslēpumu sildījis mūsu Valdis Zatlers. Tas nekas, ka nekāda Krievija nekādai Baltijai, un kur nu vēl Polijai, vismaz tuvākajā pārskatāmajā nākotnē negrasās uzbrukt, toties cik daudz rosības ļaudīm ir bijis!
Tagad latvju zeme var gulēt mierīgi – ja Betmena un Robina karapūļi mums nāks virsū, jeņķu kavalērija, taurei skanot, mūs izglābs.
Taču ir mazliet arī tādas kā bažas. Jo mēs savā naivā prātā agrāk domājām, ka, lai justos droši, pilnīgi pietiek ar to, ka Latvija ir NATO sastāvā. Ka tas ir pats par sevi saprotams un automātiski – ja kāds uzbrūk kādai no NATO valstīm, tad dabūs pretsparu no visa NATO bloka. Taču izrādās, ka tā īsti nav bijis. Tikai pēc liela, slepena diplomātiskā darba, pēc tam, kad Baltijai talkā nākusi Vācija, pēc tam, kad ir radīts Baltijas un Polijas aizsargāšanas plāns, mēs beidzot varam būt droši, ka krievu zābaks Zilupei pāri netiks.
Globālā mērogā WikiLeaks skandāls ir absolūta katastrofa. Savulaik, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, bija slavenais Votergeitas skandāls. Taču pašreizējā Keiblgeita Votergeitu sit pušu daudzkārt. No nozagtajiem un internetā publicētajiem materiāliem trūkties dabū politiķi desmitos valstu. Vēl jau viss nav publicēts, kas nozīmē, ka gaismā var nākt brīnumu lietas.
Keiblgeita uzjundī daudzus smagus jautājumus: piemēram, cik tālu var doties vārda brīvība un vai tai tomēr nav kādas robežas? Paradokss, bet tieši ASV ir nemitīgi uzstājusies kā vārda brīvības kvēlākā aizstāve un skarbi kritizējusi tās valstis, kur šai brīvībai ir kādi ierobežojumi. Tagad ASV uzvedas kā sliktie zēni no Holivudas filmām. Diezin vai bez ASV varas ziņas un finansējuma notiek WikiLeaks interneta vietņu nīdēšana. Tā gan ir bezjēdzīga nodarbe, jo materiāli parādās atkal jaunās adresēs.
WikiLeaks dibinātājs Džulians Asanžs tiek kriminālvajāts par it kā izvarošanu Zviedrijā. Varbūt viņš tiešām ir negants seksuāls vardarbnieks, tomēr neba nu nejaušība ir tas, ka vēršanās pret viņu notiek tieši tagad – lielā skandāla pašā plaukumā.
Gan amerikāņu, gan tāpat latviešu sabiedrība ir pieradusi uz parādībām raudzīties pēc shēmas, ka filmā darbojas sliktie un labie. Piemēram, ar Votergeitu viss ir skaidrs – labie žurnālisti Bobs Vudvards un Karls Bernšteins atmaskoja slikto prezidentu Ričardu Niksonu. Taču jaunajā filmā pozitīvo varoņu, šķiet, nebūs. Slepenie materiāli ir nozagti, tos parāda nefiltrētus, nerēķinoties ar iespējamajām sekām, ka tos var izmantot ASV un Eiropas naidnieki. Var sajūsmināties par Asanža drosmi, taču ir viņa tēlam arī otra, ne visai pievilcīga puse – viņš ir pāršāvis pāri visām strīpām.
Gan publicētie materiāli, gan norises ap tiem vedina domāt par to, vai vispār šai civilizācijai, pie kuras piederam arī mēs – sauc to par kristīgo pasauli, vai Rietumu pasauli –, ir nākotne? Rietumu vērtības lozungos nesen noderēja vienai partijai, lai iesoļotu 10. Saeimā. Taču vai šīs vērtības patiesībā nav stikla krelles, pret kurām iemainīt naftu, zeltu un vergus? Vai liekulība, rijība, cinisms un muļķība ir vērtības?