Maigums pret bruģakmeņu metējiem

Pirms diviem gadiem, 2009. gada 13. janvārī, Vecrīgā saniknotu ļaužu pūlis sarīkoja nekārtības – ar akmeņiem, olām un pudelēm tika apmētāts Saeimas nams, brašie revolucionāri aplaupīja dzērienu veikalu, nodarīja bojājumus policijas transportam, Finanšu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta, Parex bankas, bibliotēkas ēkām.

Tikai laimīgas nejaušības dēļ negāja bojā neviens cilvēks. Tomēr bija diezgan daudz cietušo. Tādi nemieri palaikam izceļas daudzviet pasaulē – Francijā, Islandē, Vācijā, Grieķijā, Krievijā –, tomēr Latvijas iedzīvotājiem skarbā vardarbība vecpilsētā bija šokējošs, nebijis notikums. Kaut kas tāds iepriekš nebija bijis modē.

Lai gan vēlāk ekonomiskā situācija ir vēl gaužāk sliktinājusies un iemeslu nemieriem patiesībā vēlāk ir bijis daudz vairāk nekā 2009. gada sākumā, izņemot vienu incidentu Bauskā, ļaudis vairs uz bruģa revolūcijām nav pulcējušies. 2009. gada 13. janvāris bija kā katliņa vāka pacelšana, pēc kuras vēlāk tā arī nav sakrājies pietiekami daudz tvaika, lai notiktu vēl kāda eksplozija. Tā tad varbūt ir vienīgā pozitīvā lieta, kas tika no nemieriem.

Iespaids no bruģa revolūcijas ir palicis ļoti nepatīkams – sadzērušos jaunekļu ālēšanās, policijas mikroautobusa apgāšana. Ir jābūt ļoti atsaldētam, lai sviestu pa gaisu bruģakmeni, nebēdājot, kam tas trāpīs un vai tur būs acs vai galva.

Vairums nemieru dalībnieku tagad atzīst, ka toreizējā protestēšana ir bijusi bezjēdzīga – vienus purnus pie varas siles nomainījuši citi purni, kas nav ne par matu labāki. Tā, protams, ir vieda atziņa, un labāk, ka tāda atnāk vēlu nekā nekad, tomēr daudzi no viņiem ir pastrādājuši noziegumus, un par noziegumiem tā kā vajadzētu atbildēt. Taču prokuratūra divu gadu laikā tā arī nav tiktāl izčammājusies, lai kaut viens no kopumā 74 apsūdzētajiem tiktu notiesāts. 10. Saeima ir bijusi maiga un pagājušā gada nogalē ir mīkstinājusi Krimināllikuma 225. panta normu, nosakot, ka sods par masu nekārtību organizēšanu un aktīvu piedalīšanos tajās nosakāms no trim līdz 12 gadiem, ne vairs sākot ar astoņiem gadiem cietumā, kā bija iepriekšējā likuma redakcijā. Var jau būt, ka tas ir pareizi, jo iepriekšējā norma bija mazliet par skarbu, tomēr lietu vilkšana garumā un likuma mīkstināšana izskatās kā īpaša pretimnākšana protestētājiem. Tas ir tāds kā mājiens, ka valsts vara negrasās novērst līdzīgus incidentus nākotnē, un dažs politisks spēks varbūt domā paturēt sev azotē kā ieroci iespēju manipulēt ar pūli un musināt uz nekārtībām, kad tam kādreiz atkal iznāks nonākt opozīcijā.

Artis Pabriks un Aigars Štokenbergs krustīdamies apgalvo, ka viņi neesot vainīgi pie tā, kā izvērtās notikumi pēc viņu Sabiedrības citai politikai rīkotā mītiņa, kas no rātnas runu teikšanas un kora dziesmām pārvērtās par mordoboju. Taču patiesībā zināja jau nu gan viņi, uz ko aicina un uz ko provocē. Pat datums – 13. janvāris – neba nejaušības dēļ bija izvēlēts, bet ar nolūku turpināt tradīciju – 1905. gada 13. janvārī, asiņainajā svētdienā, arī viss sākās ar miermīlīgu demonstrāciju, bet beidzās ar šaušanu un kaudzi līķu. Pabriks un Štokenbergs spoži parādīja, ka spēj saaģitēt un apmuļķot cilvēkus, saaicinot viņus uz lielu mītiņu, bet neprot tikt galā ar pašradīto situāciju un uzņemties atbildību. Šāda tipa politiķi jeb, pareizāk būtu jāsaka, tipi, ir pratuši allaž peldēt virspusē un turpinās peldēt. Kad viņi redzēja, ka Tautas partijas kuģim ir sūce un nākamībā var iznākt nepiekļūt pie varas labumiem, viņi pārmetās uz citas partijas kuģi; kad viņu bezatbildīgi rīkotā demonstrācija pārgāja vardarbībā, viņi mazgāja rokas nevainībā. Žēl, bet elektorāts mēdz nepamanīt šādu žurcisku amoralitāti un tādus kā Pabriks un Štokenbergs atkal un atkal ieceļ saulītē.

Vēl kas ir skumji. Virkne plašsaziņas līdzekļu – Diena, De facto – ar milzu skubu metas glorificēt pirms diviem gadiem pūļa vardarbībā piedalījušās personas. Tiek reklamēta 13. janvāra biedrība. No viņiem taisa varoņus. Trīs šīs biedrības aktīvisti nupat jau ir kļuvuši pazīstamāki par 1991. gada 20. janvāra miličiem, kas šāva pretī OMON kaujiniekiem. Tā vien skaties, ka drīz vien grautiņa dalībniekus nevis liks cietumā un liks maksāt par postījumiem, bet piešķirs viņiem Triju Zvaigžņu ordeņus.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais