50 miljonu drudzis

Nupat nesen krievu miljardierim Romānam Abramovičam piederošais Anglijas futbola premjerlīgas klubs Londonas Chelsea iegādājās līdzšinējo Liverpool uzbrucēju Fernando Torresu. Par Spānijas futbolistu Chelsea samaksājusi 50 miljonus mārciņu jeb 40,95 miljonus latu. Šī gan ir tikai trešā lielākā summa futbola vēsturē – portugālis Krištianu Ronaldu Madrides Real īpašniekiem 2009. gadā izmaksāja 80 miljonus mārciņu.

Ja šos faktus pārliek uz Latvijas pašreizējo ekonomisko situāciju, iznāk, ka ar vienu Ronaldu kāju varētu aizmaksāt pusi no Starptautiskā valūtas fonda (SVF) paģērētajiem fiskālās konsolidācijas papildpasākumiem, ar otru kāju Ronaldu varētu iesist tādu golu, ka visi Latvijas pensionāri varētu nebaidīties, ka viņiem samazinās jau tāpat ne visai lielo pensiju.

Taču Latvijas valdība nav Abramovičs, un papildu konsolidācijai nepieciešamie 50 miljoni latu tagad kā sāpīgs hemoroīds traucē partijām apsēsties, lai bez bļaušanas un apsaukāšanās atrastu kādus kompromisus; šo 50 miljonu meklēšanā finanšu ministrs Andris Vilks ir gatavs aizmirst Vienotības priekšvēlēšanu solījumus, ņemt grieznes un doties iekšā sociālās sfēras dārziņā; 50 miljonu dēļ knapi 100 dienu aizvadījušās Valda Dombrovska valdības koalīcija jau plaisā kā ledus upē plusgrādu temperatūrā.

Kad SVF piepeši sāka pieprasīt konsolidēt vēl 50 miljonus, iepriekš lācīšmierīgais premjers Dombrovskis ierūcās: "SVF nav prognozējams sarunu partneris." Varēja rasties iespaids, ka nupat premjers grasās pacelties uz pakaļķepām un patriotiskā stājā pretoties. Taču, ak vai! Drīz pēc tam Dombrovskis sasirga ar gripu, un izskatās, ka tagad 50 miljoni jau vairs nav apspriežams temats – valdība tos kā nebūt, kaut kā, kaut kur dabūs, lai "neprognozējamo sarunu partneri" nesadusmotu.

Jautājums tikai, kur un kā dabūs? Viens variants ir mēģināt apblēdīt SVF un izkonsolidēties grāmatvediski – kaut ko saskaitīt, atņemt un izdalīt, lai papīros uzrādītu, ka viss ir čikiniekā. Taču diezin vai SVF konsultanti būs vakarējie, kas noticēs.

Šā vai tā jautājums par fiskālo konsolidāciju apiet riņķi un atduras trijos iespējamajos pasākumos: celt nodokļus, samazināt izdevumus un veikt strukturālās reformas. Par celšanu un samazināšanu viss ir skaidrs, taču, kas tas par zvēru – "strukturālās reformas" –, to tā īsti nesaprot nedz plaša sabiedrība, nedz arī reformu veicēji paši. Vieniem tās ir tā pati cirpšana un celšana, citiem tā kā domas virzās uz kādu nebūt funkciju auditu. Katrā ministrijā ar to saprot kaut ko citu, bet valdība kopumā vismaz aizvadīto 100 dienu laikā neko tādu skaistu nav radījusi, lai varētu gan tautai, gan starptautiskajiem aizdevējiem rādīt: "Lūk, te mēs veicam strukturālās reformas, un no tām būs šādi te fiskālie ieguvumi."

Valdībai šajās 100 dienās nebija laika nodarboties ar kaut kādām nieka strukturālajām reformām: bija jāizvieto pietuvinātie cilvēki atbildīgos posteņos; jāpiedalās šovos ap KNAB priekšnieka un viņa vietnieku krēsliem; kultūras ministrei Sarmītei Ēlertei bija svarīgi "strukturāli iereformēt" zem sevis sabiedrības integrācijas un mediju regulācijas naudu un varu; veselības ministrs Juris Bārzdiņš grasījās strukturāli likvidēt traumpunktus mazajās pilsētās; un tādā garā. Nu, labi, ja šajās pirmajās 100 dienās nekas nesanāca, tad cerēsim uz to labāko nākamajās!

Bet ar nelaimīgajiem 50 miljoniem nekas patiesi strukturāls nesanāks, jo ir par vēlu. Sauc, kā gribi, bet tā būs vai nu griešana, vai nodokļu pacelšana, vai abi kopā. Latvijas tauta kā nebūt sagremos akcīzes nodokļa pacelšanu degvielai, priecāsies par nodokļu sloga palielināšanu spēļu automātiem, gavilēs, ja tiks atrasti un izskausti kādi lieki tēriņi ministriju administratīvajos un saimnieciskajos izdevumos, bet ļoti liels "konsolidācijas nogurums" iestāsies tad, ja vēl kaut kas būtisks un jūtams tiks nogriezts sociālajā sfērā. Var izrādīties, ka tad sabiedrība būs jau nogurusi no šīs valdības.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.