Lai gan saskaņā ar Satversmi Valsts prezidenta funkcijas ir diezgan ierobežotas, jebkurai politiskajai partijai iedabūt par prezidentu savu domubiedru vai paklausīgu personāžu ir kārdinošs kumoss. Maz ticams, ka Vienotības frontāli virzīts prezidenta amata kandidāts varētu gūt pārējās Saeimas atbalstu. Taču sapņot nevienam nav aizliegts. Vienotībai ir padomā pāris apvedceļu, lai nebūtu jāiebrauc pa taisno.
Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa veido komiteju Valsts prezidenta amata kandidātu izvērtēšanai. Arī šis apvedceļš nedod reālu cerību iebīdīt pareizo prezidentu, taču rezultāts te nav pats galvenais – galvenais ir process. Tas dod tik daudz burvīgu iespēju pozicionēties kā labajai, kura veicina auglīgu, caurspīdīgu un plašu diskusiju, pretēji sliktajiem, kuri prezidentus ievēlē zoodārzos.
Taču šis vēl nav vienīgais manevrs uzbrukuma plānā. Vienotībai azotē ir vēl šis tas. Nupat parādījās ziņas ar virsrakstiem Inteliģence nosauc trīs piemērotākos kandidātus Valsts prezidenta amatam. Kas tā par inteliģenci? No kurienes tādas kandidatūras – Egils Levits, Anna Žīgure, Mārcis Auziņš? Kādā sakarā ar šīm kandidatūrām tiek saistīta nevis Vienotība, bet Visu Latvijai!–TB/LNNK?
Kāda nebūt skaidrība var rasties vien tad, ja ziņas lasa no beigām uz sākumu. Jāsāk ar VL!–TB/LNNK. Vēl labu laiku pirms Āboltiņas nākšanas klajā ar savu komiteju VL!–TB/LNNK politiķis Imants Parādnieks staigājis apkārt ar ideju, ka prezidentu kandidatūras jāapspriež inteliģencei – tādai kā komponists Pēteris Vasks, kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere, literāts Jānis Lejiņš. Dagmāra Beitnere tad ir apspriedusies un nosaukusi. Vienotības te nekur klāt nav, ja neskaita to, ka inteliģentu aprindas, iz kurām Beitnere ir smēlusies kandidatūras, ir tās pašas, kas iepriekš jau daudzkārt ir parakstījušās zem dažāda veida vēstulēm un petīcijām, kuru saturs ir bijis izteikti vienotīgs iekš Meierovica biedrības un iekš Džordža Sorosa. Žīgure ir ne tikai aktīva vēstuļu parakstītāja, bet arī viena no Meierovica biedrības dibinātājām. Savukārt Levits ir ilggadējs Sorosa fonda valdes loceklis. Šie inteliģenti varbūt var iepūst miglu acīs kādai elektorāta daļai, taču ne tiem, kam Satversmē dotas tiesības ievēlēt prezidentu, – pārējiem Saeimas deputātiem. Tie jau nu sapratīs, no kurienes kājas aug.
VL!–TB/LNNK šajā pasākumā ir atvēlēta skumja loma – vai VL! jaunieši paši to grib vai ne, bet viņi ir mazliet ieberzušies, draudzīgi uzrunājot inteliģences aprindas, kas jau angažējušās pavisam citā partijā. Šī vairs nav viņu spēle, lai gan ideja bija viņu. Savukārt, ja vislatvieši inteliģentajām aprindām ir tuvinājušies apzināti, tad viņiem vēl ilgi būs jāgaida ar maisu – Vienotība viņus savās draudzīgajās rindās nesteigsies uzņemt, bet atvēlēs vien jaunās maiņas – vienotēnu – lomu, līdzīgi kā komjaunatnei, kas savulaik bija PSKP jaunā maiņa.
Gan Āboltiņa, gan Beitnere, gan Parādnieks ir pareizi uztvēruši, ka latvju tauta alkst un šīs alkas ir jācenšas kaut daļēji remdēt. Latvju tauta alkst pēc Valsts prezidenta – tāda, kas būtu stalts, iznesīgs, viedi runājošs, saimnieciski zinošs, ekonomiski un juridiski izglītots, savas tautas un valsts labumam strādājošs. Turklāt viņa reputācijā nedrīkst būt ne traipiņa. Ir tikai viena nelaime – tāda absolūta tīrradņa, kas vienlaik būtu plaši pazīstams un bez trūkumiem, Latvijā nav. Tā pati Sarmīte Ēlerte, kas tagad ir viena no galvenajām Vienotības ideoloģēm, savulaik ir daudz un ļoti veiksmīgi strādājusi, lai padarītu par karikatūru ikvienu personību, kas ceļ galvu augstāk par pelēko viduvējības līmeni. Lai vai kuru uzvārdu ņemam, katram var atrast kādu uti, kādu skeletu skapī. Lai vai kurš uzvārds tiks nosaukts, pretendentam uz Valsts prezidenta posteni jārēķinās, ka viņa biogrāfija tiks izlustrēta. Un tāpat, kā vienotīgie sorosisti ir lustrējuši citus, izlustrācijai tiks pakļauti arī viņi paši un viņu gribētie kandidāti.
Piemēram, Beitneres nosauktais trijnieks – Žīgure, Auziņš, Levits – ir spožas personības, taču neba nu tikai labais viņiem tiktu pieminēts, ja viņi virzītos tuvāk augstajam krēslam. Žīgurei nāktos paskaidrot, ko viņa darīja Somijā tālajos septiņdesmitajos, Auziņam kāpēc SAB vilcinājās ar pielaides izsniegšanu pieejai valsts noslēpumam. Savukārt trimdā dzimušais un ārzemēs faktiski dzīvojošais Levits šķiet pārāk tāls no Latvijas tautas rūpēm un problēmu izpratnes.
Vienotības ceļš uz pašreizējiem varas augstumiem ir bruģēts ar iznīcināto konkurentu atlūzām. Tagad pa šīm atlūzām nāksies steberēt, klupt un krist arī pašiem.