Tiesībsargs ideālā variantā būtu stingrs vīrs vai šerpa sieva, kas izskata cilvēktiesību un labas pārvaldības principu ievērošanas jautājumus. Tiesībsargam būtu jābūt tādam kā starpniekam, kurš izlīdzina konfliktus starp ierēdņiem, amatvīriem, iestādēm un cilvēkiem.
Tiesībsarga jeb ombudsmena institūcija ir radusies jau tālajā 1809. gadā Zviedrijā, un pagājušā gadsimta gaitā tādi ombudsmeņi ir radīti jo daudzviet pasaulē – arī Ķīnā, Baltkrievijā, Pakistānā, Uzbekistānā un vēl neskaitāmās citās valstīs.
Latvijā tiesībsargs darbojas kopš 2007. gada, un jāteic, ka tikpat labi viņš varēja arī nedarboties, jo tāpat nekāda liela labuma no viņa nav bijis.
Cilvēktiesības Latvijā nav bijušas modē; tiesu varai un represīvajām iestādēm runas par cilvēktiesībām izraisa žāvas. Tikmēr jo daudzi cilvēki, kam cilvēktiesības tā īpaši ciniski aizskartas, arī bez kādas īpašas tiesībsarga palīdzības paši ir spējuši gan iesūdzēt Latvijas valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā, gan arī vinnēt prāvās. Bet nu tas nevienu tā īpaši nesatrauc.
Pašreizējos drūmajos fiskālās konsolidācijas pasākumu apstākļos tiesībsargu varētu arī izkonsolidēt, ierādot viņa veicamo funkciju kādai citai institūcijai – viņa vietā mierīgi varētu strādāt, piemēram, viens Tieslietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas iedzīvotāju vēstuļu lasīšanas departamenta darbinieka palīgs – par 100 latu algu pirms nodokļiem. Viņa funkcijās būtu atplēst vēstules, daļu nosūtīt priekšniekiem, daļu iemest papīrkurvī. Bet nu tad Eiropa mūs nesaprastu.
Tiesībsarga biroja uzturēšana ir kā tāda savdabīga nodeva stāstam par to, ka neesam sliktāka valsts par Baltkrieviju un Uzbekistānu, līdz ar to šo iestādi konsolidēt laikam tomēr nebūs ļauts. Tāpēc Latvijai pat bada laikos nāksies uzturēt kaut kādu biroju, kurš nodarbojas ar sazin ko.
Līdzšinējo tiesībsargu Romānu Apsīti pašlaik kritizē visi, kam nav slinkums, tāpēc gribas drīzāk pameklēt, ko viņš tomēr ir darījis labu. Jā, viņa vadībā Tiesībsarga birojs tikpat kā nebija pamanāms, taču vēl sliktāk būtu, ja tiesībsargs savai atpazīstamībai rīkotu kādus šovus vai piestrādātu kādai vienai partijai tās kampaņās. Līdz tādam zemumam Apsītis, gods kam gods, nenolaidās.
Šā vai tā, tiesībarga krēsls nevienu politisko spēku tā pa īstam neinteresē. Varētu teikt, ka tiesībsargs Latvijā ir apmēram kaut kas tāds kā uz ceļa atrasta beigta, sažuvusi vārna, kuru braucējs atrod, paceļ un iemet ratos ar domu, ka, ej nu zini, varbūt kādreiz noderēs.
Izskatās, ka visvairāk šī beigtā vārna ir ieinteresējusi partiju apvienību Vienotība. Varbūt tāpēc, ka novārtā ir bijušas pamestas geju, lesbiešu un transpersonu cilvēktiesības, par kurām šis politiskais spēks uztur īpašu rūpi. Iebīdot postenī savu cilvēku, Vienotība varētu cerēt, ka tiesībargs šīm karstajām problēmām veltīs vairāk uzmanības, un tā būtu noraidīts signāls augšup saviem sadarbības partneriem Eiropā un pasaulē, ka Vienotība cīnās par jaukiem ideāliem.
Tiesībsarga krēsls nav iekārdinājis nevienu pirmā ešelona, nedz pat arī otrā ešelona jurisprudences darbarūķi. Tas tāpēc, ka alga maza, bet lustrācija pirms stāšanās amatā pēc senas latvju tradīcijas parasti izvēršas nepatīkama. Tāpēc uz kandidēšanu sadūšojās nedaudzi, no kuriem tikai divi ir bijuši tik drosmīgi, ka nav aktīvi pretojušies sevis izstādīšanai uz Saeimas balsošanas letes.
Tiesībsarga amata kandidāti – Rīgas slimokases likvidators Juris Jansons un tiesnese Anita Kovaļevska – nav sabiedrībā plaši pazīstamas personas, līdz ar to runāt par viņu autoritāti un reputāciju sabiedrībā nav nekāda pamata. Viņu neatpazīstamība gan nav liegusi dažiem vienotīgi ietendētajiem plašsaziņas propagandas orgāniem rīkot naida stundas pret Jansonu un apdāvināt ar salkanu slavinājumu virtenēm Kovaļevsku. Vērtētāji, kā allaž, ir Vienotības politiķi un ar šo partiju cieši saistīti vērotāji un cilvēktiesību eksperti. Šī simtreiz jau pieredzētā, neadekvātā un brutālā kandidatūru gremdēšanas un celšanas shēma nupat jau varētu vismaz kaitināt, ja ne pamatīgi sadusmot vai visu nevienotīgo Saeimu diezgan plašā spektrā. Pārcenšanās Kovaļevskas virzīšanā un Jansona apķēzīšanā mudināt mudina gan Saskaņas centru, gan ZZS, gan Par labu Latviju sabloķēties kopā un Vienotību šoreiz atstāt mazākumā.
Turklāt Kovaļevska nupat pati ir pacentusies spoži demonstrēt savu absolūto nepiemērotību tiesībsarga amatam, intervijā Latvijas Avīzei paužot uzskatu, ka iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces uzdevumā policijai nepieļaut tiesas atļauto gājienu, kura mērķis bija pieminēt nacistiskās Vācijas armijas ienākšanu Rīgā 1941. gadā, saskatāms «tiesiskas valsts pamatu apdraudējums». Tad nu gan atradusi nabaga apskādētos, ko aizstāvēt – provokatoru grupu, kuru aktivitātes akurāt apdraud Latvijas valsti! Tad nu gan «svētki», kurus vajadzētu atļaut! Tiesībsarga kandidātam nav obligāti jāsirgst ar «juridisku kretīnismu» un ir jāapzinās arī politiskais, vēsturiskais un starptautiskais konteksts un sekas, kādas varētu izraisīt nacisma slavināšana.
Ar reputācijām ir drīzāk tā, ka Jansonam, ja viņš nekļūtu par tiesībsargu, neko nekaitētu atgriezties pie slimo un viņu kasu likvidācijas problēmām, turpretī Kovaļevskai iezīmēšanās kā vienas partijas un tās angažētu politologu un antropologu kvēli iemīlētai neapšaubāmi labākajai kandidātei pēc nekļūšanas par tiesībsargu būs jāatgriežas tiesnešu rindās. Kā turpmāk skatīties uz viņas spriedumiem? Vai kā uz tādiem, kurus kā neapšaubāmi labus vērtē partiju apvienība Vienotība?
Pārspīlēta un bezgaumīga partejiska atbalstīšana Kovaļevskai ir kā lāča pakalpojums, kas piešķir viņai politisku iekrāsojumu, no kā pēcāk nemaz tik viegli nebūs tikt vaļā.
Bet Vienotībai diezin vai vairs kāds viegli atdāvinās kādus krēslus un arī tiesībsargu nedāvinās. Nupat tā jau ir par daudz sarijusies augstus amatus, un būtu labi, ja tā spētu tikt galā ar tām sfērām, kurās jau valda.