Saeima ar balsu vairākumu beidzot ir ievēlējusi jauno tiesībsargu Juri Jansonu, kurš tagad nomainīs iepriekšējo šā amata pildītāju Romānu Apsīti. Kā viņam sekmēsies darbs ļoti nepateicīgajā cilvēktiesību aizstāvības druvā, to rādīs laiks.
Pirmais, kas viņam būs jādara, – pārgriezt savu nabassaiti ar partiju politiku, jo tiesībsargam jābūt nevis politiķu un ierēdniecības aizstāvim pret iedzīvotājiem, bet starpniekam starp varu un cilvēkiem, konfliktsituāciju risinātājam.
Pati tiesībsarga ievēlēšana un kandidāts, kurš ir kļuvis par tiesībsargu, ir tas mazākais stāsts, kas varēja būt pat diezgan garlaicīgs. Daudz interesantākas ir peripetijas, kas pēdējo pāris nedēļu laikā sacēlās ap kandidātiem.
Sākotnēji tiesībsarga krēsls nevienu vispār neinteresēja, tāpēc ievēlēšana iestiepās garumā un faktiski ir notikusi kādu mēnesi vēlāk, nekā varēja notikt. Politiķiem burtiski nācās ar uguni meklēt kādu daudzmaz zinošu, krēslam kalibrā atbilstīgu juristu, kurš gribētu likt galvu uz tiesībsargāšanas ežiņas un spētu pārciest neģēlīgo kandidatūru pagātnes ilustrāciju, kāda pēc senas latvju tradīcijas tiek veikta allaž, kad kaut kas kādā amatā jāievēlē. Problēma īpaši neinteresēja arī partiju apvienību Vienotība, kura gulēja. Pamodās Vienotība tad, kad izrādījās, ka opozīcijas partija Saskaņas centrs ir atradusi kandidātu Juri Jansonu. Vienotība tad arī atrada kaut ko līdzīgu – tiesnesi Anitu Kovaļevsku, pret kuru citām partijām sākotnēji nebija lielu pretenziju.
Ir normāli, ka partijas kaut ko nebūt mēģina stumt, taču šajā reizē Vienotība ir stipri vien pārcentusies ar metodēm, kādas tika izmantotas Jansona gremdēšanā un Kovaļevskas celšanā. Vienotības politiķes, kultūras ministres Sarmītes Ēlertes agrākajos gados izveidotais propagandistu un aģitatoru ansamblis, kura mākslinieki strādā laikrakstos, radio un televīzijā, pēdējās pāris nedēļas iepriekš plaši nepazīstamo Jansonu ir centies pataisīt par briesmoni no briesmoņiem, īpaši nekorektā, lai neteiktu, derdzīgā formā. Tajā pašā laikā Kovaļevska tikpat pārspīlēti tika celta debesīs kā vienīgā "vispiemērotākā" un tādā garā. Neadekvātā kampaņa pret Jansonu paradoksālā veidā nodrošināja viņa ievēlēšanu, jo sadusmoja visu nevienotīgo Saeimu, izņemot tikai Vienotības komjauniešus Visu Latvijai!–TB/LNNK.
Arī Kovaļevska bija cienījama kandidatūra līdz tam brīdim, kamēr pati smagi neizgāzās. Neizmantojot brīnišķīgo iespēju paklusēt, viņa intervijā Latvijas Avīzei sāka paust, ka iekšlietu ministre Linda Mūrniece slikti darījusi, ka aizliegusi rīkot piketu pilsonim Uldim Freimanim, kas kā lielus un skaistus svētkus gribēja atzīmēt Lielvācijas karavīru ienākšanu 1941. gada 1. jūlijā. Tas esot bijis cilvēktiesību un tiesiskas valsts pamatu apdraudējums. Līdz ar to Kovaļevska pati atzinās, ka neorientējas vēsturē, politikā un starptautiskajās attiecībās. Kļuva skaidrs, ka viņu tiesībsarga biroja krēslam pat tuvumā nedrīkst laist un ka viņas darbošanās nacistu slavinātāju aizstāvībā tik tiešām varētu nodarīt lielu kaitējumu Latvijas valsts tiesiskuma un visiem citiem pamatiem.
Kovaļevskas uzskati "tiesiskuma pamatu graušanā" ir krasā pretrunā arī ar Vienotības deklarētajiem ideoloģiskajiem uzstādījumiem, taču, kas pats apbrīnojamākais, Vienotība uz šo interviju nekādi nereaģēja, izlikās, ka šādu viņas izteikumu nemaz nav bijis, un tikai turpināja stumt un stumt, un Kovaļevsku atbalstīt. Turklāt tas tika darīts īpaši dīvainā formā, paužot skarbu brīdinājumu ZZS, klaji šantažējot savu partneri valdošajā koalīcijā, ka, ja tas balsos par opozīcijas kandidātu Jansonu, tad draudzībai beigas un zaļzemniekiem būs nepatikšanas. Iepriekš nevienu neinteresējušais tiesībsarga jautājums piepeši pacēlās tādos augstumos, ka tā dēļ teju vai jau apdraudēta valdības stabilitāte.
Reāli, protams, tiesībsarga jautājums ir ļoti sīks – tas nav ne budžets, ne ekonomika, ne kāds likteņlēmums, par kuru vispār vajadzēja sākt iecepties. Bija skaidrs, ka Vienotība nekādā veidā nevar materializēt ieceri ielikt par tiesībsargu savu kandidatūru. Tomēr apvienības politiķi un tostarp arī mierīgais lācītis, premjers Valdis Dombrovskis līdz pat pēdējam brīdim rīkoja greizsirdības scēnas, plēšot traukus un izsakot tādus pārmetumus, it kā ZZS jau būtu pārkāpusi koalīcijas laulību un pieķerta gultā ar citu mīļāko – Saskaņas centru.
Protams, koalīcija uzreiz un tagad nesaplīsīs, un Vienotībai nāksies vien pakāpties atpakaļ un turpināt draudzēties ar ZZS. Taču simptoms kādām nelāgām norisēm un attiecībām tas ir. Var jau būt, ka Dombrovskis un viņa apkārtne jūt, ka vienā jaukā dienā var saplīst 64 triljonu spekulatīvo, toksisko aktīvu burbulis kaut kur Amerikas biržās, kas izraisīs tādu globālo krīzi, ka maz neliksies. Varbūt jau jaušams, ka arābu nemieru ugunsgrēks pārsviedīsies uz Franciju, Spāniju, Lielbritāniju un pēc laika arī Latvijai neies secen. Šādos apstākļos valdošai partijai varbūt labāk klusi pabēgt maliņā, uzvelt atbildību kādam citam, lai pēc laika atkal cerētu atgriezties balta zirga mugurā? Kuram gan gribas saņemt sejā sašutušo un badaino ļaužu masu sapuvušās olas un akmeņus? Vai tikai Vienotība jau negatavojas demaršam?