Gandrīz visā arābu pasaulē, jo īpaši Lībijā, Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Jemenā, turpinās nemieri, kas Lībijā jau drīzāk saucami par pilsoņu karu. Nemierīgi ir arī Irānā. Ja vēl pieskaita nemierus, kas gan salīdzinoši nelielākā intensitātē nesen izcēlās Grieķijā, Horvātijā un var izcelties vēl šur tur Eiropas dienvidos, iznāk, ka, tēlaini izsakoties, revolūcijas ugunis atblāzmojas vai visā Vidusjūrā.
Nemieru pamatā ir tas pats, kas vai visās revolūcijās vēsturē –globālās ekonomikas krīzes apstākļos liels skaits ļaužu ir novesti līdz izmisumam – nav darba, zūd cerības uz labāku dzīvi pārskatāmā nākotnē. Atšķirībā no Latvijas, kur pensionāru skaits jau ir trešdaļa iedzīvotāju, arābu valstīs šajā ziņā viss ir otrādi – lielākā daļa iedzīvotāju ir gados jauni cilvēki. Tikmēr pie valsts varas stūres gadu desmitiem ir sēdējuši vieni un tie paši vadoņi – Muamars Kadafi Lībijā kopš 1969. gada, Hosni Mubaraks Ēģiptē kopš 1975. gada bija valsts viceprezidents, bet kopš 1981. gada – prezidents. Jauno ļaužu uztverē šie večuki ir vainojami pie visām nelaimēm, tāpēc jāpadzen. Tajā pat laikā arābu valstīs ir arī diezgan ievērojams skaits veco vadoņu atbalstītāju, kas noved pie kautiņiem, asinsizliešanas, kas sākas ar nūjām un akmeņiem un beidzas ar tankiem un aviāciju.
Prieki par demokrātijas uzvaru ir priekšlaicīgi
Rietumu pasaulē un arī Latvijā uz arābu kariem politikas vērotāji mēdz raudzīties ar mazliet bažīgu, bet optimismu – sak, šīs revolūcijas, cerams, novedīs pie demokrātisku režīmu nākšanas pie varas, varbūt būs kā Turcijā, kur Ataturka vadībā mošeja tika atdalīta no valsts, un Turcija ir kļuvusi gandrīz vai eiropiska. Taču ir iespējami arī citi pavērsieni – neviena nākamā valdība nespēj ilgi noturēties, jo nespēj nodrošināt kādu nebūt ekonomikas uzlabošanos, un beigās vara pati iekrīt galēji stingru islāma grupējumu rokās, kuri valstī ievieš šariata likumus. Īpaši nekomfortabli Eiropa justos, ja visa Ziemeļāfrika un Tuvie austrumi pilnībā zaudētu sekularitāti un tur nostiprinātos kareivīgi „saracēņi”. Tiesa gan, vismaz tuvākajā pārskatāmajā nākotnē nav iespējams, ka visa islāma pasaule varētu kā nebūt apvienoties – laimīgā kārtā starp islāma valstīm pastāv būtiskas atšķirības gan starp dažādām valodām un to dialektiem, gan reliģiskiem novirzieniem, gan politiskiem grupējumiem.
Tomēr kritiku neiztur pēdējā laikā izplatītā tēze, ka mūsdienu arābi vairs neesot vakarējie, ka, lūk, šī paaudze ir interneta un sociālo tīklu paaudze, kura mullām neklausīšot. Internets nav pirmais tehnikas izgudrojums vēsturē. Gadsimtu gaitā ļaudis ir atklājuši, piemēram, ka zeme ir apaļa un griežas ap sauli, taču šie izgudrojumi nav atcēluši reliģiju.
Kamēr Latvijas valdošā elite pinas kā pa nātrēm ar saviem fiskālās konsolidācijas pasākumiem un skatienu pāri robežām nepaceļ, pasaules lielvaras, ietekmīgi ekonomiskie grupējumi un to tīklojumi dažādu demokrātijas veicināšanas un analītikas fondu veidolā ir nerimtīgi sekojuši līdzi notikumiem arābu pasaulē. Ne tikai sekojuši līdzi, bet arī centušies procesus dažādi ietekmēt, manipulēt ar sabiedrisko domu, piebarot finansiāli un morāli atbalstīt te vienu, te otru pusi, un dažbrīd arī abas puses vienlaikus.
Latvijā ar īpašu sirdību manipulāciju jomā darbojas tikai Sorosa fonds, taču pasaulē šādu tīklotāju ir jo daudz. Kad šādas draņķības kļūst pārāk daudz, sāk notikt nelāgas lietas. Cīņa par demokrātijas ideāliem ir jauka lieta, taču ne vienmēr iestudētā luga norisinās pēc paredzētā scenārija, dažbrīd musinātāji pašu inspirētās norises vairs nespēj kontrolēt.
Taču, lai vai kā, nemieri tādā dabas bagātību pilnā reģionā, kā Ziemeļāfrika un Tuvie austrumi, daudziem ir ļoti izdevīgi – spēja vienlaikus prognozēt, inspirēt un vadīt politiskos notikumus nodrošina milzīgu peļņu spekulācijās ar vērstpapīriem un izejvielu cenām..
Lībijas spēlēs arī Krievija
Līdztekus Rietumu valdībām, slepenajiem dienestiem un privātajiem speciālistiem, maliņā cenšas nepalikt arī Krievija, kas spēlē ļoti interesantu spēli. Nesen ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju par sankcijām pret Lībijas valdību. Bet Krievija un Ķīna šis rezolūcijas rakstīšanas gaitā ieviesa tekstā savus labojumus, ievērojami mīkstinot sankciju apmērus. Tāpat Krievija strikti iebilst pret domu, ka NATO karaspēkam vajadzētu iebrukt Lībijā, lai ieviestu tur kārtību.
Maskava ir bijusi labās partnerattiecībās ar Kadafi jau kopš padomju laikiem. Lībijas armija ir apbruņota ar krievu ieročiem. Pašlaik sāk izskatīties, ka Krievija cenšas Kadafi tā kā glābt. Viena no aizraujošākajām sazvērestības teorijām, kas par Lībijas tēmu cirkulē mūsu kaimiņvalsts politikas un mediju aprindās, ir aizdomas par Kremlim tuvā oligarha Oļega Deripaskas, futbola mīļotāja Romana Abramoviča, kā arī ietekmīgā uzņēmēja Natana Rotšilda (slaveno Rotšildu atvase) lomu Lielbritānijas politikas veidošanā attiecībā pret Lībiju. Krievijas interneta portāls „Newsru.com” 2009. gadā nāca klajā ar apgalvojumu, ka pateicoties Rotšilda pūlēm „humānisma vārdā” no Lielbritānijas cietuma atbrīvots Lībijas pilsonis Abdelbasets Al Megrahi – terorists, kuram bija piespriests mūža ieslodzījums par lidmašīnas „Pan Am” sprādziena organizēšanu 1988. gadā. Toreiz gāja bojā 270 cilvēki.
Kāda gan varētu būt Rotšilda sasaiste ar Lībiju un Krievijas loma? Pagājušā gada sākumā plašsaziņas līdzekļi ziņoja, ka Krievijas alumīnija giganta „Rusal” akciju paketi 1,43 procentu apmērā iegādājies Lībijas valsts fonds „Lybian Investment Authority”. Šo darījumu personīgi atbalstījis pats Kadafi. Darījumu kūrējis Kadafi dēls Seifs.
Kā starpnieks, lai darījums veiksmīgi notiktu, bijis Rotšilds, kurš ir kompānijas „Glencore” īpašnieks, un šī kompānija arī ir „Rusal” akcionāre. Veiksmīgo darījumu Deripaska, Rotšilds un Seifs Kadafi „apmazgājuši” Odesā. Deripaska savukārt pazīstams kā oligarhs, kuram ir lieliskas attiecības ar Krievijas valdošajām aprindām.
Kas Latvijai gar arābiem?
Kas to lai zina, cik cieši pašlaik vairs ir ķēdītes posmi Lībija – Rotšilds – Deripaska – Kremlis, bet skaidrs, ka ir ļaudis, kam nemieri islāma pasaulē ir ne tikai galvassāpes, bet arī medusmaize un peļņas iespējas.
Tikmēr Ziemeļāfrikā jau pilnā sparā notiek plaša cilvēciska katastrofa – miljons ļaužu ir pametuši mājas un devušies bēgļu gaitās.
Latvijas pīļu dīķī šie bangojumi nesaceļ pat sīkus vilnīšus. Nacionālās drošības ikgadējā ziņojumā, ko 24. februārī nolasīja premjers Valdis Dombrovskis un pēc skarbas izkritizēšanas tomēr akceptēja Saeima, arābu asiņainajai demokratizācijai nebija veltīts ne pušplēsts vārds. Arī terora riski ziņojumā novērtēti kā minimāli.
Varbūt tas ir latviskajā mentalitātē sakņotais viedoklis, ka nevajag piesaukt nelaimi? Lai gan teikt, ka arābu kari neatstātu iespaidu uz Latviju, jau vairs nevar. Degvielas cenu kāpums, ko redzam benzīntankos, tagad ir jau ne tikai akcīzes nodokļa augstuma un konkurences trūkuma, bet arī arābu karu ietekmes rezultāts. Tūrisma iespēju izslēgšanās pa ierastajiem Ēģiptes un Tunisijas maršrutiem tūrisma firmām liek ciest zaudējumus un izmisīgi meklēt citus piedāvājumus krīzē jau tāpat gana papluinītajai, bet vēl mazliet palikušajai klientūrai.
Tomēr perspektīvā sekas var būt jūtamākas un arābu karu neņemšana vērā, absolūta paļāvība uz „vecāko brāli” NATO militārajā un antiterora jomā un tāda pati pakļaušanās un pakļaušanās Starptautiskajam valūtas fondam finanšu jomā arī neder.
Mūsu valdībām par jauku tradīciju ir kļuvis izlikties, ka pasaules procesi Latviju neskar – tā deviņdesmito gadu otrajā pusē valdība nepamanīja, ka Krievijā iestājies defolts, tā tika „nogulēts” un bez laicīgiem pretpasākumiem palika arī pašreizējās globālās krīzes sākums. Taču mūsdienās ekonomiskie procesi jau ir ļoti globalizējušies – ja latviešu strauss iebāž galvu lībiešu krasta smiltīs pie Pitraga, spērienu pa dibenu viņš var dabūt Lībijas tuksneša smiltīs pie Tripoles.