Rīgas domes korupcijas lietā tiesa ir piemērojusi skarbus sodus – bijušajam Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktoram Vilnim Štramam astoņu gadu cietumsodu un mantas konfiskāciju, apcietinot viņu tiesas zālē. Štrama pēctecim departamenta direktora amatā Pēterim Strancim piespriests sešu gadu cietumsods ar mantas konfiskāciju. Departamenta administrācijas vadītājam Raimondam Janitam tiesa piemēroja trīs gadu cietumsodu, apcietinot tiesas zālē.
Tas, ka Rīgas domes amatvīri ņem kukuļus, nebija noslēpums jau labu laiku pirms tam, kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki pieķēra Janitu ar piķi maisiņā. Neatkarīgā jau vairākus mēnešus pirms Janitas un Štrama apcietināšanas diezgan detalizēti rakstīja par to, kādi korupcijas riski pastāv jaunbūvēs; mēs vēstījām par to, ka ir diezgan izplūduši normatīvie akti, kas amatpersonām ļauj samērā patvaļīgi lemt – dot vai nedot atļauju būvēties. Ticams, ka par šo atļauju dabūšanu būvnieki maksāja. Summas, visticamāk, nebija mazas. Būvēšanās buma laikā treknajos gados bezkaunība Rīgā sita augstu vilni. Žēl, bet KNAB ir izdevies pieķert tikai Štrama līmeņa personāžus. Varēja būt arī koruptanti ar pazīstamākiem, masās populārākiem uzvārdiem.
Tiesa savu vārdu ir pateikusi, un jādomā, ka spriedums ir tapis, dziļi izvērtējot visus par un pret, analizējot apsūdzības un aizstāvības argumentus un pierādījumus. Tomēr nebūtu slikti, ja sabiedrība daždien kaut kā varētu vairāk uzzināt par to, kāpēc tiesa ir lēmusi tā, kā ir lēmusi. Tas ir ne tikai par šo konkrēto Rīgas korupcijas lietu, bet vispār – arī par citām lietām. Katrā ziņā vairāki aspekti šajā domes korupcijas lietā atstāj diezgan mulsinošu iespaidu, un nav īsti saprotami tiesas motīvi.
Korupcija ir pretīga lieta, un nav šaubu, ka tā jāsoda bargi, tomēr vai astoņi gadi Štramam nav tā kā mazliet par skarbu? Astoņi gadi – tas ir tā kā slepkavām un izvarotājiem. Dažkārt pat izvarotājiem un slepkavām iedod mazāk. Ko tādu Štrams vairs var sliktu pret sabiedrību paveikt, kā viņš valsti vairs apdraud? Ir taču jau atmaskots, pieķerts un saķēdēts. Nu labi – kādus piecus gadus varēja iedot, bet kāpēc astoņus?
Ja vēl ar Štramu ir skaidrs un pierādīts, ka viņš ir kukuļņēmējs, tad ar Stranci ir citādi – par viņu ir šaubas, pierādījumi nebija tik pārliecinoši. Seši gadi cietumā! Strancim droši vien jācīnās par savu brīvību otrajā tiesu instancē.
Bet īpaši unikāls ir triju gadu reāls cietumsods un apcietināšana tiesas zālē Janitam. Janita taču tik jauki sadarbojās ar KNAB, visu stāstīja, ziņoja. Prokurors prasīja tikai gadu cietumsoda, kas zemtekstā nozīmēja, ka Janitam par labu stučīšanu ir apsolīts varbūt tikai pat nosacīts sods. Bet še tev! Tiesnese Iveta Vīgante ir bijusi neatkarīga un nav izpildījusi KNAB solījumus Janitam par to, ka tiesa būs maiga pret viņu, ja viņš stučīs pareizi. Janitas piemērs rada diezgan stindzinošu efektu – kurš tagad vaļsirdīgi atzīsies, stāstīs visu tā, kā vajag KNAB, apsūdzēs draugus un kolēģus? Janitam ir piespriests reāls cietumsods, kas nozīmē, ka KNAB solījumiem nevar ticēt.
Naudassods ir piespriests arī uzņēmējai Inārai Vilkastei – par to, ka viņa it kā ar Janitas starpniecību devusi kukuli domes amatpersonām. Te nu gan jāteic, ka prāvas gaitā bija vērojams augstvērtīgs Vilkastes advokātu darbs – aizstāvība burtiski sagrāva apsūdzības konstrukcijas un pieķēra Vilkasti apsūdzošos lieciniekus Janitu un Raimondu Štālbergu diezgan būtiskās pretrunās un melos. Bet nu tiesnese tomēr uzskata, ka uzņēmēja ir vainīga. Var jau būt, ka tiesnese citādi nevarēja darīt, jo, ja Vilkaste tiktu attaisnota, rastos jautājums par KNAB amatpersonu likumpaklausību – vai tas ir skaisti samācīt lieciniekus, kas viņiem jāstāsta, iestudēt kriminālprocesu kā teātra lugu? Janita tagad aiz dusmām par savu sūro likteni varētu sākt stāstīt arī šo to par KNAB izmeklētājiem un viņu metodēm, taču KNAB izmeklētājiem ir paveicies, ka Janita ir drošā vietā aiz restēm.
Vilkastei, protams, ir jādomā - viņa tā kā var būt laimīga, ka viņai netika uzlikti rokudzelži, taču pārsūdzēt spriedumu ir diezgan riskanti – ej nu zini, ja nepaveicas un augstākā instancē tiesa iedod reālus gadus. Šāds atgadījums nesen piemeklēja juristu Edgaru Džeriņu, kurš, dikti principiāls būdams, pārsūdzēja savu lietu augstākā instancē un dabūja bargāku sodu. Par ko Vilkaste tagad ir notiesāta, to tā īsti nevar saprast – vai par to, ka viņai ir pārāk daudz naudas, vai arī ka viņa bijusi sieva Vladimiram Vaškevičam – personai, ap kuru ir tik daudz politizētu skandālu?
Lai vai kā, bet tiesnese Vīgante arī šajā gadījumā tomēr nav paveikusi to, uz ko cerēja apsūdzētāji. Doma bija ielikt Vilkasti cietumā, lai viņa nevar pretoties citās krimināllietās un civillietās, kuras ir sarūpējušas politiski ekonomiskās aprindas, kas cer beidzot izreiderēt Vilkastes īpašumus. Vilkaste tagad ir tā kā notiesāta, taču ne gluži tā, kā bija cerēts.