Repšem uzgāž par daudz

Einaram Repšem var daudz ko pārmest – šā politiķa 25 gadu karjerā spoži uznācieni ir mijušies ar traku izgāšanos, kļūdas ir bijušas un ne maz.

Taču neizskatās diez ko glīti, ka tagad, kad Repše vairs nav vienās kamanās ar Vienotību, kuras idejiskais tēvs un priekštecis viņš pats ir, pār Repšes galvu tiek krautas tādas lietas, kas pārmetumu nastu padara daudz par smagu un ne pārāk pelnītu.

Atsevišķos plašsaziņas līdzekļos Repše tiek taisīts par galveno vainīgo, teju vai noziedznieku par to, ka valstij ir nācies zaudēt 60 miljonus latu tādēļ, ka Repše 2010. gadā, būdams finanšu ministrs, parakstīja valsts galvojumu Liepājas metalurga ņemtajam kredītam.

Repše nebija vienīgais un neizlēma vienpersoniski par galvojuma piešķiršanu. Pēc pailgas svārstīšanās un gudrošanas par galvojumu izšķīrās visas tābrīža valdošās partijas un valdības locekļi. Galvojuma piešķiršanai bija sava loģika. Uzņēmumam jāiztur konkurence, vajag modernizēties, naudu modernizācijai uzņēmums nevar citādi dabūt, kā tikai ar valsts galvojumu. Jā, bija zināms, ka metalurģijas nozare Eiropā ir krīzē, ka Liepājas metalurga finanses nav burvīgas. Taču nesniegt atbalstu ar galvojumu automātiski nozīmētu, ka uzņēmums tiktu slēgts jau 2010. gadā – bez kādām cerībām, konkurētspējas un nākotnes. Protams, valdība un tās loceklis Repše varēja pateikt Liepājai: «Mums ir dziļi pie kājas jūsu problēmas, jūsu rūpnīca un darba vietas! Brauciet uz Īriju vai Angliju un meklējiet darbu tur!» Tad viss būtu čikiniekā.

Diemžēl ir sanācis tā, kā ir sanācis – Liepājas metalurgs ražošanu ir apturējis, parādu bankai tā vietā ir samaksājusi valsts, krīze metalurģijā turpinās, strādnieki darbu ir zaudējuši vai drīz zaudēs, uz pilsētas ekonomisko, sociālo, demogrāfisko un kriminālo vidi tas atstāj drūmu iespaidu, par kādiem potenciāliem investoriem, kas vestu rūpnīcu saulītē, drošu ziņu nav, turklāt vēl uzņēmumam ir nesaticīgi akcionāri, kas savā starpā kašķējas un kož cits citam rīkli pušu.

Pēc kara visi gudri. Tagad ar atpakaļejošu datumu visi zina, kas ir noticis. Taču 2009. –2010. gadā vēl bija cerības un ilūzijas, ka Latvijas metalurģijas nozare ir glābjama. Centieni palīdzēt Liepājas metalurgam bija risks, bet arī cita varianta tā īsti nebija. Valdība un finanšu ministrs galvoja kredītu nevis, lai vairotu Liepājas metalurga akcionāru bagātību, bet apzinoties šā uzņēmuma milzīgo lomu Liepājas, Kurzemes un valsts ekonomikā. Ja ir kāda informācija vai pierādījumi, ka Repše vai valdība, vai partijas ir saņēmuši kādu pateicību no akcionāriem par kredīta galvošanu, tad tas jau ir cits stāsts – par Krimināllikumu, nevis par ekonomiku. Bet, ja pierādījumu nav, tad tās ir tukšas runas.

Repše savulaik radīja partiju Jaunais laiks, no kuras ir izaugusi pašlaik tik daiļā partiju apvienība Vienotība. Ar harismātiski marsiānisku acu mirdzumu Repše sludināja godīgumu, profesionalitāti un tamlīdzīgas vērtības. Jaunais laiks pozicionējās pret saviem konkurentiem kā vienīgais godīgais, tāpēc savā darbībā valdībā un īpaši Rīgas pašvaldībā ilgu laiku turējās pie taktikas neko nedarīt. Ja kāds neko nedara, tad arī negodīgumu nevar pārmest. Jaunā laika valdīšanas laiks Rīgas domē vēsturē ir palicis kā periods, kurā netika pieņemti lēmumi, nekas netika darīts, jebkas tika bremzēts, absolūta stagnācija. Ir slikti, ja politiķi un amatvīri šeftējas, bīda visādus projektus un zog, taču arī pretējā galējība ir nelaime – ja nekas nenotiek, tad arī nav labi. Tas, ka Repše uzņēmās atbildību, rīkojās, nelaida Liepājas metalurga problēmu pašplūsmā un parakstīja galvojuma garantiju, nebija pat raksturīgi pašam Repšem un viņa radītajai politiskajai līnijai. Tas bija kā izņēmums no likuma. «Normāli» būtu, ja Repše neko nebūtu darījis. Un tad tāpēc tagad Repši gānīt, ka viņš ir pārkāpis pats sev pāri un nekā nedarīšanas vietā rīkojies?

Jā, galvojumu Liepājas metalurgam tagad, kad ir zināms, kas noticis, var saukt par kļūdu, neveiksmi vai kā citādi, tomēr tā radās cilvēkiem, kas vismaz centās ko darīt, lai novirzītu kuģa kursu no rifiem, mēģināja būt valstiski atbildīgi un bankrotu novērst.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais