Atšķirībā no pagājušā gada budžeta sastādīšanas, kas notika stingrā starptautisko kreditoru uzraudzībā un tāpēc noritēja bez lieka kašķa, šogad ārzemju padomdevēji ar pātagu vairs klāt nestāv un latvju politiķi ir sajutušies kā jautri telēni savā vaļā – nu tik pārdalīt miljonus, uzstādīt ultimātus, grūstīties pie barības spaiņa, riskējot, ka tas var apgāzties un viss virums izlīt dubļos.
2014. gada budžets ir pieņemts pirmajā lasījumā un gan jau kā nebūt tiks pieņemts arī galīgajā, taču politiķu Saeimas plenārsēdes runas ceturtdien un pēdējo pāris mēnešu norises rada diezgan skumīgu iespaidu. Lai gan premjers Valdis Dombrovskis slavēja «izaugsmes un attīstības budžetu», kas nodrošinās «kvalitatīvu un iekļaujošu izaugsmi nākotnē», gan premjers, gan valdība un to veidojošie politiskie spēki ir nonākuši paši savu atkarību un vājību ķīlnieku lomā. Atsevišķas partijas un partiju iekšējie grupējumi redz tikai sev izdevīgās detaļas un cenšas savas mazās vajadzības nokārtot ar ultimātu un murgu palīdzību. Taču politiķu uzdevums būtu redzēt kopumu, nevis detaļas. Dombrovska valdība nav kā komanda, bet kā fragmentu apkopojums. Šie fragmenti dažkārt ir savstarpēji pretrunīgi, pat izslēdzoši. Sākums šai neveiksmei acīmredzot meklējams tajos laikos, kad modē ienāca «sarkano līniju» vilkšana jeb paziņošana, ka ar to vai citu partiju vai politiķi nekad nekādos apstākļos nebūs iespējama sadarbība. Rezultātā partijas savilka pašas ap sevi tik daudz «sarkano līniju», ka ne tikai nožņaudza dažu konkurentu, bet nožņaudzās arī pašas.
Ne tik sen ar lielām gavilēm tika pieņemts Nacionālās attīstības plāns, kurā tika deklarēts mērķis doties uz ekonomisku izrāvienu. Par kādu izrāvienu var būt runa, ja viss, ko, budžeta likumu gatavojot, politiskā vide varēja piedāvāt uzņēmējdarbības videi, bija skarbi, aizvien lielāki nodokļu paaugstinājumi visam, ko vien politiķi spēj ieraudzīt – no idejām aplikt ar nodokli autoratlīdzības un ostas līdz pat nodokļiem pirotehnikai, autogāzei un reklāmai. Ko vēl domā aplikt – ziepes un bārdas, bižutēriju un kafetēriju, vietvārdus un skaitļa vārdus? Nepārdomāti nodokļi ne reizi vien vēsturē ir kalpojuši par pēdējo pilienu lieliem sabiedrības dusmu viļņiem un pat grandiozām revolūcijām – ASV radās no tējas nodokļa, bet Indijas neatkarība no sāls nodokļa. Latvijas valdība gan var būt mierīga un nebaidīties, jo letiņiem, ir cita izeja – biļete uz Angliju vai Īriju.
Turpinās masveida emigrācija, strauji dziest pēdējās gaismas Liepājas metalurgā, Aldarī tiek pakoti čemodāni, lai pārceltos ražot uz kādu citu valsti. Kurai ministrijai vispirmām kārtām būtu jāsatraucas un jānodarbojas ar šīm lietām? Droši vien, ka Ekonomikas ministrijai. Tā vietā tiek kaldināts tāls sapņu plāns par industrializāciju. Tāpat Ekonomikas ministrijai vajadzētu nodarboties ar enerģētikas likumdošanu, jo šī joma nav sakārtota. Taču Ekonomikas ministrija, kas ar saviem tiešajiem uzdevumiem galā netiek, ielaužas kā vandalis salīdzinoši daudz sakārtotākajos Satiksmes ministrijas lauciņos un paģēr uzlikt nodokli ostu pārvaldēm.
Jezga, bļaušana un šaušana mežā ir tāda, ka nevar atšķirt, kurš mednieks, kurš medījums – Nacionālās apvienības politiķi diskusijās par budžetu vēl arī pirmā lasījuma plenārsēdē uzstājās ar tik skarbu valdības kritiku, ka radās iespaids, ka nevis Saskaņas centrs un ZZS ir opozīcijā, bet Nacionālā apvienība. Ir brīnišķīgi, ka nacionāļi uzstāda demogrāfijas ultimātu, raud par grūtdienīšu vaidiem, norāda uz nepietiekamām māmiņu algām, taču nauda, ko dalīt, ir jānopelna. No termiņuzturēšanās atļaujām trijos gados valsts budžets ieguva 150 miljonus latu. Lūk, kur būtu nauda vēl un vēl! Taču šo naudu nacionāļi negrib – ar termiņuzturētu ultimātu gandrīz vai tika iztorpedēts budžets un koalīcija pati.
Tas, ka budžeta likums būs pieņemts un tajā vis kas būs sarakstīts, vēl jau neko nenozīmē – zinām, ka daudziem politiķiem ir paradums turēt kabatās sakrustotus pirkstus jeb «čurikus» un pēc tam no iepriekš dotiem solījumiem un pieņemtajiem likuma pantiem atteikties. Tas arī tā – ne visai glaimojoši šai valdībai, bet fakts.
Nekāda pārlaimīga rocība ļaužu masām no budžeta nav gaidāma – būs daži desmiti latu vairāk kādam skolotājam, kāds santīms klāt pie kāda pabalsta. Naudas ir pietrūcis ļoti daudz kam. Tajā pašā laikā likumā uz balsošanu brīvi tiek laisti tādi priekšlikumi kā pusotrs miljons eiro Eiropas kosmosa aģentūrai. Kurš būs pirmais latviešu kosmonauts?
Tik daudz naudas, lai aizsūtītu kosmosā kādu deputātu grupu, budžetā nav. Bet nekas – pēc gada būs 12. Saeimas vēlēšanas un tad vēlētājiem būs iespēja izvērtēt šodienas varoņu darbus un nedarbus. Un nespējniekus varēs aizsūtīt ja ne kosmosā, tad vismaz atpūtā.