Vienotība jau sapņo un zina, ka tiklīdz norims eiro ieviešanas festivāls, varēs sākt jaunu, ne mazāk karogotu un lozungotu gājienu – uz Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā 2015. gadā.
Tāpat kā no eiro ieviešanas, arī no eiroprezidentēšanas valdošā un virzošā partija ir iecerējusi gūt maksimālu labumu – daudz uzstāties televīzijas ekrānā, stāvēt blakus kontinenta varenajiem un smaidot pozēt. Taču Valsts prezidents Andris Bērziņš par to nepriecājas līdzi, bet tieši otrādi – viesojoties Latgalē, sarunā ar iedzīvotājiem teic, ka Latvijas prezidentūra ES ir «butaforiska darbošanās» un «nevajadzīga naudas tērēšana. Neviens man nav spējis pateikt ko loģisku un reālu, kāda jēga no tās būs Latvijai.» Vēl, turpinot tēmu, viņš intervijā Latvijas Radio sacīja: «Ja citi to izdara ar 10 reizes mazākiem izdevumiem valstij, kāpēc mums vajag [tērēt] 10 reizes vairāk? Atkal gribam būt labākie, bet nedomājam, kur mēs to naudu liekam.»
10 reizes varbūt ir par daudz teikts un jāsaprot kā hiperbola, bet citas valstis ir tērējušas mazāk, un Latvijas tēriņi tiešām draud būt fantastiski – tie varot pārsniegt 70 miljonus latu jeb 100 miljonus eiro. Skopulīgā valdība, kurai žēl santīmu sociālām vajadzībām, 100 miljonus izliks, acu nepamirkšķinot – rīkos 200 lielas sanāksmes un vēl sazin cik mazu sanāksmju, guldinās, baros un vadās 25 tūkstošus ārzemju ierēdņu un vēl visādi citādi smalki iznesīsies. 2015. gadā paredzamas vēl nepieredzētas dzīres mēra laikā Potjomkina sādžā. Amatvīri jau tīksmi braukā ar plaukstu pa vēderu un gara acīm skata, kā medus un vīns līst pa ūsām gar vaigiem. Un ir tikai viens amatvīrs, kam šīs gaidāmās bakhanālijas šķiet perversas –Andris Bērziņš.
Dodot termiņuzturēšanās atļaujas ārzemniekiem, Latvijas budžets ir ieguvis 150 miljonus latu. Šo naudu, nopērkot nekustamos īpašumus par apmēram pusmiljardu latu, ir Latvijas ekonomikai atnesuši vien kādi trīs tūkstoši ārzemnieku (kopā ar viņu ģimenes locekļiem termiņuzturēšanās atļaujas saņēma kādi 7000 cilvēku). Šie cilvēki nav ne bomži, ne bēgļi, ne migranti. Viņu skaits ir acīmredzami niecīgs blakus viņu atnestajai naudai. Turklāt viņi Latvijā uzturas vien pāris mēnešus gadā – termiņuzturēšanās atļaujas viņiem vajadzīgas, lai ērtāk braukātu pa Šengenas valstīm. Bet nu Nacionālā apvienība kā sāka meldiņu, tā nav beigusi – neklausījās nekādos racionālos argumentos, stāstīja publikai rusofobiskus šausmu stāstus, ka latvju zeme tūlīt tiks izpārdota un kolonizēta, uzstādīja koalīcijas partneriem ultimātu, ka nebalsos par budžetu, ja netiks izbeigta termiņuzturēšanās programma. Likuma grozījumi beigās ir sanākuši aplam nejēdzīgi – termiņuzturēšanās atļaujas, kas iegūstamas saistībā ar nekustamā īpašuma darījumiem, dalīs kvotu ietvaros, kas ir lieliska korupcijas barotne. Bet tajā pašā laikā bez kādiem ierobežojumiem varēs pirkt termiņuzturēšanās atļaujas, iemaksājot naudu budžetā. Šo ideju likumā iedēja Reformu partija, padarot to pretrunīgu un bezjēdzīgu.
Ir tikai dabiski, ka Valsts prezidents, redzot likumdošanas brāķi, pamatojoties uz Satversmes 71. pantu, ir prasījis likuma Grozījumi Imigrācijas likumā otrreizēju caurlūkošanu.
Ir vēl viens likums, kuru Valsts prezidentam vajadzētu pamanīt un arī «atsviest atpakaļ» – piekāpjoties Reformu partijas ultimātiem, koalīcijas partneri nobalsoja, ka triju Latvijas brīvostu pārvaldēm tiek uzlikts jauns nodoklis, kas kaitēs ostu konkurētspējai un par kuru var priecāties vien Tallina, Klaipēda un Primorska. Tā ir tāda klaja, naidīga kaitniecība.
Saprotams, Latvija ir parlamentāra republika, tāpēc Saeima Andrim Bērziņam var arī neklausīt. Tomēr vismaz auksta, spirdzinoša ūdens šalti uz pārkarsušajiem pauriem Valsts prezidents ir uzšļācis – lai taču kungi attopas. Trīs daiļas valdošās partijas, bet ko tās dara? Viena raujas izšķērdēt neskaitāmus miljonus, otra kaisli cīnās, lai Latvijas budžetā neienāk nauda, bet trešā bez kauna strādā kādas citas valsts interesēs!
Valsts prezidents te nāk kā veselā saprāta vēstnieks, kā cilvēks, kas personificē izsvērtu, prātīgu, pragmatisku pieeju problēmām un likumiem. Prezidents demonstrē, ka viņam ir stāja. Tas gan mūsu valstī nesola lielu popularitāti, jo virsroku biežāk gūst tie, kam ir nevis stāja un pozīcija, bet poza.