Politikas vērotāju aprindās par modīgu frāzi ir kļuvusi: „Valsts prezidents ir parādā sabiedrībai skaidrojumu, kāpēc viņš noraidīja Arti Pabriku”. Taču, vai prezidents tiešām ir parādnieks? Vai tikai nav otrādi – varbūt partijai „Vienotība” vajadzēja informēt sabiedrību, kas ir Pabriks un kāpēc šis personāžs bija tik svarīgs, ka viņa kandidatūru bija jāstumj pat divreiz.
Pabriks visādi citādi būtu derīgs premjera amatam, ja neskaita to, ka viņš nav stiprs tautsaimniecības un makroekonomikas zinātājs, ir liekulīgs konjunktūrists, bezatbildīgs populists, kura atrašanās aizsardzības ministra amatā dara kaunu Latvijai, nemaz nerunājot par tām bīstamajām sekām, kādas no šā cilvēka darbošanās varētu rasties, ja viņam ļautu iesēsties pašā izpildvaras priekšgalā. Vispār jau Pabrikam sen vajadzēja tā kā atrasties tālu projām, ārā no politikas. Paužot nožēlu par to, ka Vācijas karavīri nepiedalīsies NATO mācībās Steadfast Jazz 2013., Pabriks sacīja, ka Vācu karavīru zābaki ir laipni gaidīti Latvijas zemē kopš 1940. gada. Diezin vai Pabrika mīlai pret vācu nagloto zābaku tāpat pievienojas holokaustu pārdzīvojušie.
Kā var noprast, Valsts prezidenta Andra Bērziņa rīcībā ir arī kādi materiāli par Aizsardzības ministrijas tumšiem darījumiem, taču viņš par tiem nevar runāt, jo tā ir aizslepenota informācija, kā jau viss, kam sakars ar ko militāru.
Pabriks arī neprot ar godu zaudēt. Redzot, ka cerības tikt par premjeru ir sarukušas, viņš rej uz Valsts prezidentu par gatavošanos braukt uz Soču olimpiādes atklāšanu Krievijā.
Lūk, vēl viens arguments, kāpēc Pabriku jātur tālāk no atbildīgiem krēsliem! Ar tādu truli aizspriedumainu, ekstrēmi naidīgu attieksmi pret kaimiņvalsti premjers Pabriks starpvalstu attiecības pasliktinātu. Tas savukārt nozīmētu eksporta, tranzīta, tūrisma rukšanu mazumā un Latvijas ekonomikas telpa kļūtu vēl noplukušāka, kā pašlaik.
Kā var noprast, prezidents un partijas tomēr nav sēdējušas katra savos ierakumos un ir aktīvi konsultējušās, apspriežot dažādus kandidātus un variantus. Tradicionāli visā pasaulē tas politiķis, kas ir partijas līderis, ir arī galvenais kandidāts uz augstākajiem premjera vai prezidenta posteņiem. „Vienotības” gadījumā tā būtu Solvita Āboltiņa, taču viņa ne par ko nav vēlējušies šķirties no Saeimas spīkeres posteņa. Kā derīgs atbildīgajam darbam apspriests arī „Vienotības” politiķis Jānis Reirs, par kura prātīgo darbošanos parlamenta budžeta komisijā atzinīgi izsakās gan partneri, gan konkurenti. Taču arī Reirs, kā izskatās, nemaz neraujas uz augsto amatu. Rodas iespaids, ka „Vienotība” jaunas valdības veidošanu neņem nopietni un tai pat negribas to veidot – tie, kas var, negrib, bet, kas grib – nevar.
Ir parādījušies jauni uzvārdi, Prezidents otrdien Latvijas Radio atklāja, ka premjera amata kandidāti ir vairāki un starp tiem ir ĀM valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs, Latvijas pastāvīgais pārstāvis NATO Māris Riekstiņš un Latvijas vēstnieks Japānā Pēteris Vaivars. no kuriem ticamākais kandidāts uz premjera amatu esot Vaivars.
Vaivars pagaidām ir „melnais zirdziņš”, jo nav plaši pazīstams. Tāds diplomātam liktenis, ka ilgs laiks jāpavada citās zemēs. Vaivars ir bijis gadiem ilgi projām Somijā, Ukrainā, Japānā.
Interesanti, ka uz 5. Saeimu viņš kandidējis no „Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai” saraksta jeb no partijas, kas uzskatāma par pašreizējā „Saskaņas centra” priekšteci. Taču šis apstāklis, kā var noprast, „Vienotību” nemulsina – „vienotīgie” sliecas Vaivaram uzticēties. Turpretī Nacionālā apvienība šā iemesla dēļ sliecas Vaivaru neatbalstīt. Būtu gan ļoti stulbi, ja izrādītos, ka Vaivars ir izcils, ģeniāls un varens, bet nacionāļi viņu norok tikai tāpēc, ka sensenos laikos viņš kandidējis no nepareizas partijas un tas ir vienīgais arguments neapstiprināšanai.
Neziņa par Vaivaru gan jau izklīdināsies, kad viņš būs ticies ar partijām un izrunājies, kad viņš parādīsies arī plašsaziņas līdzekļos un demonstrēs kādas viņam ir zināšanas, idejas un spējas. Vai Vaivars būs īstais? To drīz redzēsim.