Laimdotai Straujumai acis deg viņai atvēlētajā premjerēšanas laikā, kas būs apmēram deviņi mēneši, paveikt kaut ko labu, novadīt valdību tā, lai pēc tam nav kauns no mazbērniem un vēstures grāmatām.
Tas ir jauki, taču laiks ir mazs un tajā nav iespējams neko diži fundamentālu paveikt. Būtu brīnišķi, ja kaut kas tiktu izdarīts būvniecības jomas sakārtošanai un Eiropas fondu neizvazāšanai.
Tikmēr lielākā daļa politiķu acīmredzami nemaz pat nedomā pārstiepties, uzņemoties kādu smagu nastu pacelšanu – kopējais noskaņojums u darba plāns ir apmēram tāds: „Es dikti smuki izskatīšos Ministru kabineta kopbildē. Aizbraukšu vairākās vizītēs uz ārzemēm piedalīties smalkās pieņemšanās, lai nobaudītu labu vīnu un kanapē maizītes. Pēc atgriešanās sākšu priekšvēlēšanu kampaņu – zīmēšos medijos, sakot viedas runas, vērpšu intrigas pret konkurentiem, izvelkot kādus kompromitējošus materiālus par viņiem.” Virkne ministriju būtībā var noņemt līdzšinējo plāksni pie durvīm un uz deviņiem mēnešiem pieskrūvēt uzrakstu „Nekā nedarīšanas ministrija”. Neko daudz no realitātes tas neatšķirsies.
Tomēr ir dažkārt apstākļi, kad nekā nedarīšana ir pat labāka, nekā tā drudžainā, destruktīvā rosīšanās, kādu pēdējo pāris gadu laikā ir demonstrējis dažs ministrs. Labāk tad tāda ministra nemaz nebūtu bijis. Iespējams, izglītības un zinātnes joma būtu tikai ieguvēja, ja pēdējo pāris gadu laikā ministrijas ēkas durvis būtu aizklapētas ar dēļiem un neviens tur netiktu iekšā un ārā.
Latvijas ekonomika noteikti uzelpos, uzzinot, ka līdzšinējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts to vairs nemocīs. Pavļuts kā lietuvēns sēdēja ekonomikai virsū un ar vienu roku vēl grābstīja arī viņam nemaz nepiederošo satiksmes jomu, uzkraujot brīvostām absolūti nejēdzīgu, konkurētspēju graujošu nodokli. Ja reformas ir tādas, pēc kurām galabeigās visas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības tiek nolaistas uz grunti un par sviestmaizi izprivatizētas, tad, lai Dievs mūs sarga no šādiem reformistiem!
Nacionālā apvienība savu būs panākusi un atguvusi Tieslietu ministriju, kas tai bija izšļukusi no rokām pēc Jāņa Bordāna pārmešanās uz citu partiju. Faktiski jau tas arī bija viens no galvenajiem punktiem, kāpēc sabruka Valda Dombrovska valdība. Paliekot bez Tieslietu ministrijas, Nacionālā apvienība vairs neredzēja jēgu savai formālai būšanai valdošajā koalīcijā un sāka bloķēties ar opozīciju.
Ja Nacionālā apvienība un tāpat arī Zaļo un zemnieku savienība grib, lai Vienotība un Reformu partijas paliekas negūst katrā lietā un vietā virsroku, tām jau laikus jātuvinās un jārada tāds kā neoficiāls divpartiju bloks – NA un ZZS pret V un RP. Šai divpartiju mīlai nav obligāti jābūt kvēlai un attieksmei pret otru divpartiju apvienību nav jābūt naidīgai, taču jāraugās, lai neviens nevarētu atkal uzmesties par „vecāko brāli” un sākt kaut ko augstprātīgi diktēt.
Jo tiklīdz „Vienotībai” ir tāda iespēja, tā tai deguns ir mākoņos un pārējie tiek uzskatīti par zemākiem radījumiem. Situācija pašlaik patiesi ir apbrīnojama. No vienas puses „Vienotība” tā kā lūdzas ZZS nākt uz valdību un glābt pasākumu. ZZS ar savu rāmo, pragmatisko redzējumu tad būs tā frakcija, kas nodrošinās valdības lēmumiem pietiekamu vairākumu, gadījumā, ja kāds – NA vai RP – sāk lekties. Tajā pat laikā, gaidot ZZS, uz pilnu klapi vaļā palaistas vecās bazūnes – vāvuļošana par „oligarhiem”, paranoiskā biedēšana un bīšanās no „Lemberga interesēm”. Klases priekšā tiek stādīts jauns skolēns un puikas viņu sagaida ar izkārtām mēlēm un sašķobītām lūpām, rāda ar pirkstu, mēdās un apsaukājas: „Oligarhi, „oligarhi”!
Ja tā būtu tikai „Vienotības” angažētā prese, tas vēl būtu mazākā bēda. Bet arī politiķi – piemēram, demisionējušais premjers Dombrovskis atļaujas palaikam uzlikt veco, čerkstošo plati par „naudas ietekmes mazināšanu politikā” un tamlīdzīgas banalitātes. Par Valdi Zatleru pat nav vērts runāt – tam cilvēkam naids par savu nekļūšanu vēlreiz par prezidentu ir prātu apmiglojis un viņam rādās jau vairs ne vien tikai „oligarhi”, bet tagad jau arī kompartijas nomenklatūra, kura viņam traucē dzīvot. Nu, cik, galu galā var?
ZZS nevajadzēja tā uzreiz mesties dubļu bedrē pie pārējiem un ļauties sevi apcūkot. Sākumā vajadzēja pavaicāt: „Tad galu galā, jūs mūs gribat, vai nē?”
Grib jau gan, bet izskatās, ka nevis kā partnerus, bet kā dauzāmu boksa maisu, ko visādi pazemot un apriet. Vai tiešām ZZS šāda loma patīk?