Zolitūdes amnēzija

21. novembrī sagruva Maxima lielveikals Zolitūdē. Tas bija notikums, kas dziļi satrieca ikvienu. Tik nelielai platības un iedzīvotāju skaita ziņā valstij kā Latvija 54 bojāgājušie ir milzīga traģēdija. Ja projicējam šo negadījumu uz ķīniešiem vai indiešiem, var salīdzināt ar atombumbas sprādziena postu.

Ir pagājuši trīs mēneši, un Zolitūdes traģēdijas saceltās emocijas jau sāk izplēnēt – tēma vairs nav ziņu topā un politikas dienaskārtībā. Tā ir dabiska aizsargreakcija – cilvēkam ir raksturīga vēlme aizmirst ļoti nepatīkamas lietas, lai pasargātu savu psihi.

Latviešiem ir teiciens: «Kad nāks lielāki mēsli, šie varbūt aizmirsīsies.» Diemžēl latviešu tautas priekšstāvji, labieši, politiskā elite diezgan nekrietni izmanto sabiedrības tendenci uz amnēziju un nupat jau rīkojas tā, lai tā iestātos drīzāk un būtu pēc iespējas dziļāka.

Tomēr pamēģināsim sasprindzināt atmiņu un atcerēsimies, kādus secinājumus un kādu rīcību sabiedrība gaidīja no Zolitūdes.

Lielveikals nesabruka un cilvēki negāja bojā kādas zemestrīces vai cunami dēļ, bet projektētāju, būvnieku, ekspluatētāju paviršības un nolaidības dēļ. Sava daļa atbildības ir arī bezatbildīgiem ierēdņiem, kas nav veikuši pietiekamu uzraudzību. Politiska atbildība ir valdībai un Saeimai, kuru lēmumi vai lēmumu trūkums ir radījis būvniecības nozarē tādu vidi, kurā pirmajā vietā ir peļņa, bet drošība prioritāšu sarakstā ir noslīdējusi uz pēdējo vietu. Tautas valodā tas ir: «Zog tik traki, ka jau cilvēki iet bojā.» Tāpēc no saviem priekšstāvjiem tauta cerēja sagaidīt kļūdu atzīšanu, tādu rīcību, kuras rezultātā koruptā vide tiek sistēmiski sagrauta. No tiem amatvīriem, kuru pārziņā bija būvniecība, tika gaidīta aiziešana no amata.

Šādi tādi puspasākumi sākotnēji tik tiešām aizsākās – premjers atkāpās, ekonomikas ministrs palika bez krēsla, Saeimā attapās, ka tāds Būvniecības likums, kāds gandrīz vai ieguva likuma spēku, nav derīgs, jo to deputātiem priekšā uzrakstījuši investori un attīstītāji, lai atvieglotu sev dzīvi un prasības pēc drošības taptu padarītas vēl vaļīgākas. Bet vēl jau nevar zināt, cik no lobiju likumā iedētajām domām izšķilsies par cāļiem? To varēs saskaitīt apmēram maijā, kad likums atkal būs parlamenta diskusiju objekts.

Pateicoties Valsts prezidenta Andra Bērziņa labajai gribai, iekšlietu ministra amatā palika Rihards Kozlovskis, uz kuru prezidents lika cerības, ka viņš pieskatīs, lai izmeklēšana traģēdijas lietā noritētu godīgi un ātri.

Bet nu taču neizskatās vairs, ka kaut kas varētu notikt saprātīgos termiņos, un izskatās, ka arī ne godīgi. Izskatās, ka politiskā elite uzskata, ka visu ir paveikusi, gana bērts pelnus sev uz galvas un tagad var bez bēdu ieņemt vietas atpakaļ pie siles un apmierināti rukšķēt. Izrādās, līdzšinēja izmeklēšana ir bijusi ar niecīgiem rezultātiem. Kozlovskis atklāja, ka kaut kad pavasarī būšot izmeklēšanas eksperiments, pēc kura tad varēšot sākt domāt par apsūdzību uzrādīšanu vainīgajiem. «Optimistiskais reālists» ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers lēš, ka kādi ekspertīžu rezultāti varētu parādīties gada beigās. Tātad tas būs vēl aiz kalniem – aiz vēlēšanām –, un arī tad vēl nevar zināt, kas tad tur būs secināts. Rīgas pils dega 20. jūnijā, bet vēl tagad nav oficiālu ekspertīžu rezultātu, jo teksti tapuši lietuviešu valodā, tulkoti krieviski un tikai pēc tam latviski. Tātad Zolitūdes lietā ir iespēja rakstīt dokumentus angliski, hindi, mandarīnu un svahili valodās tā, lai tulkojums un rezultāti kļūtu zināmi 2017. gadā, vai vēl labāk – 2027. gadā.

Kad Polijā, Čoržovā, 2006. gada janvārī zem sniega smaguma sabruka Katovices starptautiskā tirdzniecības centra jumts un bojā gāja 65 cilvēki, jau februārī tika arestēti pirmie trīs vainīgie. Starp tiem arī smalks ārzemju menedžeris no Jaunzēlandes, kurš vēlāk tika arī notiesāts. Jau martā galvenajos vilcienos bija gatavi izmeklēšanas rezultāti. Jau pēc gada kopš traģēdijas sākās tiesas prāva, kas noslēdzās 2008. gadā, un daudzi vainīgie saņēma bargus sodus – tiešie vainīgie tehniskie darbinieki pat 12 gadus cietumā, nolaidīgie menedžeri – pat 8 gadus. Kopumā tika notiesāti 12 vainīgie.

Saprotams, ka politiķi nedrīkst jaukties izmeklēšanā un to steidzināt. Tas ir pareizi. Taču vara ir radījusi tādu vidi, kurā izmeklēšana saprot pasūtījumu – ka nedrīkst steigties. Jo daža būvniecības firma, kas var izrādīties vainīga, ir barojusi valdošo eliti. Un valdošā elite nedrīkst palikt parādā. Ja notiks varas vēršanās pret maizes devējiem, gaismā var nākt pagalam neglītas lietas. Tāpēc aplis ir noslēdzies. Nav pat runas, ka vainīgie varētu tikt apsūdzēti. Arī likumus nevar rakstīt tādus, ka tie apgrūtinātu ierasto būvēšanu pēc «Ķap – ļap» būvnormatīviem, betona vietā lietojot mēslus un sastiprinot konstrukcijas ar puņķiem.

Latvijā nebūs kā Polijā, nemaz nerunājot par Rietumeiropas valstīm, kur nav iedomājams, ka kāds vainīgais varētu izsprukt un kaut kas palikt neizmeklēts. Taču Latvijā nav iedomājams, ka uz apsūdzēto sola varētu sēsties kāds smalks ārzemju kungs. Pēc analoģijas ar Poliju tiesai Zolitūdes lietā būtu jāsākas šoruden, bet pie mums rudenī nebūs pat ekspertīžu rezultātu. Latvijai ar Poliju laikam vien tik daudz salīdzinājuma, ka virknei mūsu dižvīru ir poļu uzvārdi – Dombrovskis, Kozlovskis...

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.