Saeimas deputāti apsverot iespēju rosināt Jansona atcelšanu no amata, jo stājies spēkā tiesas spriedums, ar kuru atzīts, ka viņš nolaidīgi un nekvalitatīvi pildījis amata pienākumus. Šāds pārkāpums saskaņā ar likumu neesot savienojams ar tiesībsarga statusu.
Tas skan skarbi, bet, kāds gan īsti ir Tiesībsarga šaušalīgais noziegums?
Tajos laikos, kad Jansons vēl nemaz nebija Tiesībsargs, viņš, strādājot par īpašo uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta vadītāju, atbrīvojis no darba divas sekretariāta darbinieces un nepamatoti izmaksājis viņām kompensācijas divu mēnešalgu apmērā, bet vienai darbiniecei izmaksājis pabalstu sakarā ar tēva nāvi, kas bijis lielāks, nekā valstī noteiktie "griesti", kas tolaik bija 1000 latu.
Tātad tas, pirmkārt, bija sen. Starplaikā Jansons kļuva par Tiesībsargu un savus amata pienākumus veica bez kādiem pārkāpumiem, tomēr tagad kāda „gara roka” ņem viņu ciet pie dziesmas.
Jansons nav naudu nozadzis, bet gribējis būt cilvēcīgs – parūpējies, lai atlaistās darbinieces netiek padzītas plikas ar kājas spērienu pa dibenu, bet lai viņām ir kāda naudiņa, kamēr atronas jauns darbs. Ja cilvēkam miris tēvs, tas arī ir skumīgi, un Jansons bijis maigs un iejūtīgs, pabalstot darbinieci. Diemžēl pabalsta summa par kaut kādiem latiem pārsniegusi atļauto. Tātad Jansons ir kļūdījies un samaksājis par daudz. Tas, protams, nav labi.
Jansons pats gan uzskatīja, ka likumu nav pārkāpis, un tā viennozīmīgi uzreiz jau arī nevarēja saprast – ir vai nav pārkāpis. Par to bija lielas juristu diskusijas un taisnību varēja izspriest tikai tiesā. Tiesa tad nu tagad augstākajā instancē ir sacījusi savu gala verdiktu un izspriedusi, ka Jansons tomēr likumu ir pārkāpis un viņam 2009. gadā uzliktais disciplinārsods bijis pamatots. Tolaik viņam disciplinārsods bija 10% ieturēšana no darba algas un interesanti, ka to uzlika tagadējā premjere Laimdota Straujuma, kas tolaik bija Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre.
Saeimas deputātu aprindas tagad ar gavilēm ir sagaidījušas atriebes stundu un vicina Tiesībsarga biroja likumu, kur sacīts, ka Saeima atbrīvo Tiesībsargu no amata, ja viņš ir pieļāvis apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar Tiesībsarga statusu. Likums gan nepaskaidro, kas ir un kas nav apkaunojoši, tāpēc uz Tiesībsarga pirms pieciem gadiem pārkāpto likumu var skatīties gan tā, gan tā – no vienas puses likumpārkāpums tiešām ir bijis, no otras – vai tas tiešām tik kaunpilns? Tas vairāk tāds kā gaumes jautājums.
Jo daudziem Saeimas deputātiem, pirms mest akmeni, derēja paraudzīties spogulī un atcerēties savus apkaunojošos nodarījumus, kas nav savienojami ar Saeimas deputāta statusu, taču diemžēl nav tāda likuma, kas viņiem liktu par to apkaunēties.
Tā īstā Jansona problēma gan laikam aug iz citas smilts. Jansona darbība Tiesībsarga amatā ir bijusi neērta un nepatīkama uzreiz veselai virknei politisko spēku diezgan plašā spektrā. Murgosfērā Jansons Nacionālajai apvienībai no sākta gala ir skaitījies Saskaņas centra „ieliktenis”. Nekāda īsta pamata šādam apgalvojumam nav, taču zināms, ka, ja nacionāls politiķis ir ko ieņēmis galvā, tad racionāli argumenti viņa pārliecību nespēj satricināt.
Tajā pat laikā Saskaņas centrs arī nav priecājies par Jansonu, kurš kā pazemoto un apvainoto aizstāvis nebija atsaucīgs uz neatrada nekādu diskrimināciju tajā apstāklī, ka krievu bērniem jāmācās latviešu valoda.
Trešais spēks, kas jau sen ir burtiski gatavs Jansonu saplosīt gabalos, bet knapi valdās, ir „Vienotības” iekšējs grupējums, kuram par visu cilvēku visām cilvēktiesībām vissvarīgākās šķiet geju un lesbiešu tiesības. Taču Jansons nepagodināja ar savu klātbūtni „Praidu” un nav īpaši aktīvi dzirdējis diskriminēto homoseksuālistu vaidus un gārdzienus.
Jansons „praidu” vietā ir bijis manāms bērnu un bārabērnu pasākumos, ir spraudis sprunguļus riteņos likumdevējam, laiku pa laikam diezgan asi atgādinot, ka cilvēkiem ir tiesības uz mājokli, uz darbu, uz nenomiršanu badā. Kopumā Jansons ir sakrājis paprāvu pulciņu ļaužu, kas priecātos izmest viņu no amata un atrast vietā kādu citu, kas būs pūkaini pakļāvīgs. Lielais naidnieku bars Jansonam ir drīzāk nevis trūkums, bet liecinājums, ka, strādādams par Tiesībsargu, viņš ir veicis ko vērtīgu.
Droši vien vecajā vietā Jansonam dzīves nebūs, tāpēc, vai tikai Jansonam nav pienācis laiks mainīt ampluā? Tagad dibinās jaunas partijas, kurās trūkst tādu kadru, kam būtu augsta juridiska izglītība, pieredze, spēja izteikties. Jansona arsenālā ir viss, kas vajadzīgs, lai kļūtu par politiķi. Ja Jansons neies politikā, tad būs žēl – ies bojā labs materiāls.