Ukrainas notikumi dziļi satriec Latvijas iedzīvotājus un liek bažīties par to, kas notiks tālāk. Ukraina nav Venecuēla vai Taizeme, kur arī jau ilgstoši norisinās vardarbīgi masu nemieri, taču šīs zemes ir tālu un tur notiekošais tā ļoti tieši mūs neskar. Taču Ukraina skar, jo ir ģeogrāfiski tuvu.
Tēlaini izsakoties, Kijevas Maidana degošo autoriepu dūmus varēja saost un redzēt pat Rīgā. Latvijā dzīvo gan daudz ukraiņu, gan krievu, kas skatās televizoru un šausminās par bojāgājušajiem, par jukām un to, ka šādā nelāgā veidā zvērīga naida asni izauguši starp divām slāvu tautām.
Ukrainas notikumi paģēr pret tiem izturēties ļoti nopietni, liek domāt un analizēt, nerunāt provokatīvi un stulbi. Diemžēl Latvijas politikāņi savā ierastajā stilā arī tik nopietnu lietu uztver kā iespēju iekāpt tribīnē un no sirds izvēdināt plaušas verbālos vingrinājumos. Ar domu, ka vēlētāji Saeimas vēlēšanās balsos par viņu kvēli patriotiskajām runām.
Tiesa gan, auditorija šīm runām nebija nekāda lielā, jo pagājušās ceturtdienas plenārsēde radio FM viļņos netika translēta. Vairāki Neatkarīgās lasītāji zvanīja un pauda īgnumu, jo nevarēja atrast, kur dzirdēt debates. Tie, kam nav pieejams internets, tā arī palika nedzirdējuši deputātu daiļrunas. Tas nav lāga, ka cilvēki nedzird savu priekšstāvju uzstāšanos, taču šajā gadījumā varbūt pat ir labi, ka runu publicitāte bija maza. Jo runas nebija izdevušās.
Bija ļoti nepatīkami vērot politikāņu infantilo irgošanos par notiekošo, necieņu pret oponentiem, bubināšanu un izkliedzienus no sēdvietām, lai censtos nojaukt oponentu tribīnes tekstus. Derēja drusciņ vairāk tolerances pret citu viedokli.
Tās bija naida runas, afektēti sakāpinātā rusofobija, provokatīvi izteicieni un vienprātīgs tā saukto latvisko partiju uzbrauciens Saskaņas centram, kurš nebija vienisprātis ar pieņemamo Saeimas paziņojuma tekstu par Ukrainas notikumiem. Radās iespaids, ka Ukrainas notikumu gaismā politiķi redz tādu kā Saskaņas centra problēmas galīgo atrisinājumu. Taču skaidrs, ka tik skaisti nebūs un Saskaņas centrs nekur nepazudīs. Nekur nepazudīs arī šīs partijas vēlētāji, kuru skaits ir diezgan iespaidīgs.
Saeima pieņēma paziņojumu, kurā nosodīta Krievijas agresija Ukrainā.
Tas ir pareizi, jo agresija pelna nosodījumu. Taču Saskaņas centrs šim viedoklim nepievienojās. Latvija ir demokrātiska valsts, un demokrātiskā valstī ir normāli, ka ne visi domā tieši tāpat kā tu.
Saeimā ir maz godīgu deputātu, bet viens godīgs deputāts ir Dzintars Ābiķis. Taču, ja Ābiķis ir godīgs pats pret sevi, tad par savu pagājušās ceturtdienas runu viņam vajadzētu mazliet apkaunēties. Ābiķis sacīja, ka uzmanīgi skatījies pārraides no Soču olimpiādes un tur bijusi derdzīga krievu urrāpatriotisma demonstrācija viscaur un visu laiku. Krievi to vien klieguši kā «Rossija, Rossija!». Pat Maskavas olimpiādē 1980. gadā neesot bijis tik traki. Taču diezin vai deputāts, sporta cienītājs, neskatījās Latvijas un Kanādas hokeja maču, kura laikā tūkstoši tribīnēs sēdošo krievu juta līdzi Latvijas komandai un skandēja: «Latvija, Latvija!» Tā bija negaidīti draudzīga krievu skatītāju līdzjušanas izpausme mūsu komandai, kas spēj parādīt zobus un cīnīties. Tātad nebija tā, kā runā deputāts. Bet, ja deputāta runā ir kāda nepatiesīga tēze, tad apšaubāms ir arī viss pārējais šajā pašā runā un runas idejiskajā virzienā.
Latvija šajā slāvu karu jomā varētu nospēlēt ļoti pozitīvu lomu, jo latvieši saprot krieviski un zina, kāds ir krievu un ukraiņu domāšanas veids. Mūsējie varētu virzīt kaimiņus tā kā uz atslābšanu un veicināt viņu vešanu pie prāta. Taču diemžēl nav pat uz to pusi.
Latvijas Saeimā skan zvērīgi kareivīgas runas. Būs ļoti bēdīgi, ja Ukrainas notikumu kontekstā vēl lielākā izolācijā nonāks Saskaņas centrs, kas ir faktiski gandrīz vai visu Latvijas krievu atbalstīta partija. Tādiem politiķiem kā Jānis Urbanovičs vajadzētu bučot roku un saukt par onkuli par to, ka Latvijā nav notikusi radikalizācija, politikas process noris daudzmaz solīdi civilizētos ietvaros. Ja arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām šī partija paliks aiz borta, viena daļa saskaņiešu var mest pie malas politiku, neredzot savai darbībai vairs jēgu.
Līdz ar to iespējama lielāka radikalizācija Latvijas krievu pilsoņu un nepilsoņu aprindās. Redzot, ka viņu priekšstāvji, par kuriem viņi balsojuši, netiek ņemti galvā un tiek aplikti ar naida runām kā vilki ar karodziņiem, naidīgāki kļūs arī Saskaņas centra atbalstītāji.
Vai tas ir vajadzīgs? Varbūt vajadzētu tieši otrādi – ņemt Saskaņas centru savā pulciņā, likt un ļaut darīt darbiņus, ļaut apsmērēties ar varu un ar tās uguni, ūdeni un vara taurēm? Saskaņas centrs ir jāpiejaucē, nevis jāatstumj! Būtu jāļauj, lai Saskaņas centrs pie likumdošanas svirām izgāžas un parāda, ka nav no labākiem māliem mīcīts. Ir nenormāli, ka Latvijas iekšpolitikā joprojām tik lielu lomu spēlē etniskais faktors. Normālāka būtu politikas sadalīšanās kreisajos un labējos bez tautību vektora, kas būtu daudz produktīvāka un attīstību veicinošāka. Latvija savas demokrātijas attīstībā joprojām nav tikusi tālāk kā pagājušā gadsimta pirmskara pirmās četras Saeimas, kurās valdīja sašķeltība un kaudze etnisku partiju bez idejām sociālajā un ekonomikas jomā.
Mūžīgi sēžot savās latviski vai krieviski nacionālistiskajās biksēs, Latvijas politika izšķiež vējā savu radošo potenciālu.