Viena no aktualitātēm, par ko runā, ir plašsaziņas līdzekļu telpa – dažs no tās grib izmest ārā Krievijas federālos kanālus, cits aizrāda, ka tālākajā valsts austrumu galā Latvijas kanālus nevar uztvert un cilvēkiem rodas iespaids, ka viņu prezidents ir Putins vai Lukašenko. Visi ir vienisprātis, ka šī telpa jāstiprina. Tas ir jauki.
Tajā pašā laikā Neatkarīgās lasītāji zvana uz redakciju un vaicā, kur palikusi tradicionālā Saeimas plenārsēdes translācija radio, kas parasti tika laista tiešajā ēterā ceturtdienās un ārkārtas plenārsēžu gadījumos. Viens no lasītājiem ar uzvārdu Pakalns pilnīgi pamatoti norāda, ka tā ir latviskā ētera samazināšanās, turklāt būtiska. «Kad, piemēram, bija plenārsēde par to, kādu nosodījuma tekstu pieņemt Krievijas agresijai Krimā, mani ļoti interesēja, ko saka Vienotība, ko Saskaņas centrs, ko atkal Nacionālā apvienība. Diemžēl to nedzirdēju,» ir sašutis lasītājs.
Sazinājos ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāju Aināru Dimantu, kurš paskaidroja, ka ārpus Rīgas plenārsēdi joprojām var dzirdēt Latvijas Radio trešajā programmā, savukārt Rīgā plenārsēdes translācija ir dzirdama interneta radio. Parastajā radio ēterā translācija vairs netiekot laista tāpēc, ka tai ļoti maz klausītāju.
Šajā sakarā atmiņā ataust, ka reiz no prezidija krēsliem tribīnes virzienā skanēja ironiska replika deputātiem pārāk nepārcensties ar debatēšanu, jo viņos klausās tikai 29 vēlētāji.
Dažkārt, dzirdot, kādu sviestu nes tautas priekšstāvji, tiešām ir labi, ka plaša publika to nedzird... Tomēr tas nav tā īsti lāga, ka vienai daļai auditorijas tagad ir liegta iespēja dzirdēt. Ir plenārsēdes, kuru darba kārtība varbūt nav plašai publikai saistoša, un tad attiecīgi interese ir zema; citkārt ir kaut kas satraucošs, ko gribētu dzirdēt daudzi. Ne jau katram ir internets vai iespēja izmantot internetu. Kāds varbūt gribētu klausīties, braucot uz darbu auto, cits – rušinoties piemājas dārziņā. Cits varbūt ir slimnīcā, kur iespējams uzlikt austiņas un sekot līdzi politikai. Pat, ja ir tikai 29 klausītāji, tie tad ir ļoti aktīvi cilvēki, droši vien sabiedriskās domas veidotāji, kuru viedoklī ieklausās varbūt vēl pieci kolēģi, kaimiņi, radinieki.
Iznāk kaut kā jocīgi – politika ļaudis neinteresē, tāpēc viņiem nedod iespēju sekot līdzi politikai, parlaments pieņem kaut kādus likumus, un cilvēki attopas, kad šie likumi jau kniebj ādā. Vai arī varbūt tā tas ir domāts – lai ļaudis topošos likumus laikus nepamana, nepagūst no tiem nobīties vai sašust, ja top kāds brāķa likums?