Krimas anektēšanu daudzviet pasaulē uztver ar lielu mulsumu un nesaprašanu – vēl nesen nevarēja pat iedomāties, ka kaut kas tāds vispār var notikt. Pāris nedēļās Krimu, kas bija Ukraina, tagad jau ir pievākusi Krievija un atpakaļ nedos.
Jautājums tagad ir vairs nevis par Krimu, bet par to, vai Krievija nesnaikstīsies arī pēc citiem Dienvidaustrumu Ukrainas apgabaliem. Vladimira Putina vēsturiskajā runā, vēršoties pie parlamenta ar lūgumu akceptēt Krimas pievienošanu, daudzi ir saklausījuši apsolījumu, ka krievi tālāk ukraiņu zemēs nelīdīs un apmierināsies ar Krimu. Uz to pat jau ir reaģējuši akciju tirgi, uzreiz pēc runas optimistiski mazliet palēkdamies augšup. Lai nu tā būtu!
Tomēr, vērojot to, kas pašlaik notiek Krievijā, lielai bezbēdībai nav pamata. Krimas «atgriešanās mājās» tiek svinēta ar milzu entuziasmu – ar dižkoncertu pie Kremļa, ļaužu masas nevaldāmi priecājas un kvēli atbalsta Putinu, nekad iepriekš prezidenta reitings nav bijis tik augsts kā pašlaik. Tā kā cilvēks ir bara dzīvnieks, daudzi, kas vēl vakar uz Putinu raudzījās ar skepsi, redzot, ka brālis, kaimiņš, draugs un kolēģis jūsmo, arī metas līdzi straumē un kliedz līdzi: «Rossija!» Pašlaik Krievijā valda vispārēja ekstāze, agresīvs uzbudinājums un prieks, ka viena vēsturiska netaisnība nu ir atdarīta, gandarījums, ka Krievijas valsts atgūst lielvaras statusu, ka tai ir spēks, no kura visi raustās.
Šādā psiholoģiskā spiedienā neiztur arī zinātnieki, mākslinieki, aktieri, kam līdz šim ir bijusi raksturīga patstāvīga domāšana – virkne populāru cilvēku ir parakstījuši Putinu atbalstošu vēstuli. Daļa to ir darījusi aiz patiesas fanošanas, citi – redzot, ka neparakstīšana var kaitēt karjerai. Krievijas varas kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos pašlaik vairs neatrast pat ne kripatiņu pretēja viedokļa. Vēl nesen vismaz skata pēc kā «peramais puika» TV diskusijās tika ielaists kāds citādi domājošais, taču tagad diskutanti cits pār citu sacenšas, kurš daiļrunīgāk paudīs atbalstu Putinam vai pat ies daudz tālāk, skubinot vadoni rīkoties vēl agresīvāk un neapmierināties ar sasniegto. Var teikt pat, ka lielkrievu šovinismam ir nokrāsas – Putins ir «inteliģentais šovinisms», «šovinisms light», kas savu līniju cenšas pamatot ar racionāliem, juridiskiem, loģiskiem argumentiem un tur, kur loģikas pietrūkst, liek lietā demagoģiju. Taču ir vēl augstāka pakāpe – visraksturīgākais tās piemērs ir RTR Vladimira Solovjova TV diskusiju raidījums, kur allaž tiek aicināti tādi personāži kā rakstnieks Aleksandrs Prohanovs, kurš Krievijas impērijas slavu apdzied liriskās, sakāpinātās metaforās. Nesen tur bija arī dārga viese no Latvijas – Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka ar savu slaveno džokondisko smaidu. Ja šādā diskusijā kāds teiktu ko pretī, viņš tiktu pārbļauts, nolamāts par fašistu un varbūt pat piekauts turpat tiešajā ēterā.
Kamēr Putina izklāstītās tēzes liek analizēt, spriest, daudzos TV raidījumos, presē un interneta medijos lielā masā veļas tādi viedokļi, kas nav apspriežami. Tā ir visai interesanta vēstures traktēšana, kurā ir attaisnots pilnīgi viss, ko krievu cari gadsimtu gaitā darījuši pāri citām tautām. Tur nav ne vismazākās nožēlas par Staļina asiņainajiem varasdarbiem. Tā ir nostalģija par PSRS laikiem, kuros bija kārtība, pārticība, miers un tautu draudzība. Gorbačovs un Jeļcins šajā informācijas telpā skaitās nodevēji, kas pazemojuši tautu un pieļāvuši lielās valsts sadalīšanu. ES un ASV, protams, ir agresori, kas to vien alkst, kā iznīcināt krievu kultūru. Ukrainas pašreizējā vara – «maidanutije nacbanderofašisti».
Putinu Krimas jautājumā, dabiski, šīs aprindas atbalsta un vismaz pagaidām nepārmet viņam mīkstumu, taču ar dažādiem mājieniem, dažkārt arī tieši un klaji saka viņam priekšā, ko gaida no viņa nākamībā. Nākamība ir neapmierināties ar Krimu, bet doties tālāk Ukrainā un labot arī visas pārējās «vēsturiskās netaisnības». Par bijušajām cariskās Krievijas teritorijām Somiju, Poliju vai Aļasku pagaidām vēl tā kā joko, bet Baltijas valstis jau bez šaubīšanās ir vieta, kur krievi tiek baismīgi apspiesti un kur arī derētu sarīkot kādu referendumu.
Te gan arī Rietumeiropa var nepriecāties, jo arī viņiem atradīsies pierādījumi, ka viņu zeme nemaz nav viņu zeme – slāvu tautas taču kādreiz dzīvoja līdz pat Atlantijas okeānam, Rīgenas salā valdīja slāvi, bet krievu karavīri savulaik ir bijuši pāri Alpiem, un tāpēc Francijas ātrās ēdināšanas ieskrietuves sauc par bistro. Arī Venēcija patiesībā pieder krieviem, jo vietvārdam ir slāviska izcelsme.
Latvijā mediju uzraugi gudro, ka vajag Kremļa TV kanālus aizliegt. Nē! Tieši otrādi – spilgtākās uzstāšanās vai pat visus raidījumus vajadzētu pārraidīt arī Latvijas Televīzijā, jo var gadīties, ka daudzi nav redzējuši, un tāpēc var rasties nepareizs priekšstats par pašreizējo kaimiņvalsts sabiedrības dvēseles stāvokli. Vajadzētu šos raidījumus tulkot un rādīt arī Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, kur krieviski nesaprot un tāpēc tā īsti neaptver, ar ko ir darīšana. Jā, tas nav oficiālās varas viedoklis, taču tie nav arī kādi margināļi, bet ietekmīgi sabiedriskās domas veidotāji. Līdzīgā garā dažkārt iedziedas arī triju lielpartiju līderi, kas vada nākamās lielākās frakcijas aiz valdošās Vienotās Krievijas. Relatīvi vēl daudzmaz reālistiskajam Putinam šī agresīvā dziesma rada vilkmi un norāda virzienu.
Aizverot Krievijas TV kanālus, Latvija dotos tajā virzienā, kāds bija trīsdesmito gadu beigās, kad no latviešu tautas tika slēpts, kas patiesībā notiek kaimiņvalstī, un līdz pat 1940. gadam vairums domāja, ka PSRS ir draudzīga valsts, no kuras nekas nedraud.
Gara acīm var iedomāties, kas būtu, ja šurp nāktu ļaudis, kuru domāšanu skārusi Versaļas sindroma smagi skartā smadzeņu tūska. Vēl nesen 0,9% no IKP Latvijas aizsardzības nozarei šķita daudzmaz pietiekami. Krievijas mediju propaganda pārliecina, ka līdzšinējā Latvijas aizsardzības koncepcija ir bijusi kļūdaina – vajag nevis 2% no IKP 2020. gadā, bet 4% vai 6%. Un nevis 2020. gadā, bet tūlīt!