Gandrīz 600 kultūras un dažādu citu nozaru darbinieku parakstījuši atklātu vēstuli, kurā aicina Andri Bērziņu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt Valsts prezidenta amatu. Šiem kultūras darbiniekiem par Bērziņu esot kauns.
Diemžēl acīmredzot Latvijā pastāv kāda ļaužu grupa, kas pār vari mēģina pārstādīt mūsu valsts augsnē tādus pašus neiecietības, cita viedokļa noniecināšanas, naida runas stādus, kādi pašlaik ir krāšņi uzziedējuši Krievijā. Nupat nesen Putina agresiju Krimā ar kvēlu vēstuli un saviem parakstiem atbalstīja garš saraksts mākslinieku, aktieru, dziedoņu un literātu. Cilvēks ir bara dzīvnieks, un šāda vēstuļu rakstīšana ir efektīvs propagandas līdzeklis. Publika skatās, ka viņu iemīļotais dziedātājs Josifs Kobzons atbalsta Putinu, ka izcilais mūziķis Jurijs Bašmets arī atbalsta un spožais aktieris Oļegs Tabakovs arī parakstījies. Ja jau šādi pazīstami cilvēki parakstās, tad lieta ir taisna un cieta. Līdzīgi agrākos laikos pazīstami cilvēki parakstīja disidentu Aleksandru Solžeņicinu nosodošas vēstules, bet darbaļaudis rūpnīcu sapulcēs un vēstulēs pieprasīja sodīt ar nāvi spekulantus un kulakus.
Šaipus Zilupei mākslinieki ar kājām gaisā, taču mērogā 1:1 kopē kaimiņvalsts propagandas presinga metodes. Pat vēl sliktāk – Krievijā vēstule bija atbalstoša, turpretī Latvijā tā ir paskvila, kļauza, uzbrukums pašiem savas valsts prezidentam. Pat ja Bērziņš tiešām būtu tik slikts, kā tas zīmēts vēstulē, arī tad šāda kolektīva mešanās viņam virsū nebūtu nekas stilīgs – nav gudri censties diskreditēt Valsts prezidentu, darīt to šādā trauksmainā laikā, kad Latvijas sabiedrība jau tāpat ir gana sašķelta un draud šķelties vēl vairāk, ja naida un neuzticības kurināšana intensīvi turpināsies.
Kāds gan ir Bērziņa galvenais trūkums, kura dēļ viņš tik ļoti nepatīk kultūras cilvēkiem? Tā esot minstināšanās, pozīcijas neformulēšana. Tik tiešām Bērziņam ne vienmēr ir gatavs viedoklis par kādiem sarežģītiem jautājumiem, runājot viņš domā, ko runā, bet televīzijas kameras priekšā ne vienmēr ir dots laiks izdomāt precīzāko sentenci. Proti, Bērziņam ir divi šaušalīgi trūkumi – viņš domā pats ar savu galvu un runā to, ko domā. Turklāt viņš nepielien nevienam. Ar to viņš principiāli atšķiras no lielākās politiķu, bankokrātu un birokrātu masas, kas, pat nakts vidū pamodināta, kā šujmašīna momentā raiti klabinās pareizas un tukšas frāzes.
Un ko tad Bērziņam vajadzēja darīt, lai kultūras darbinieki viņu mīlētu? Papagaiļoties pakaļ Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei viņas demonstratīvi naidīgajās antikrieviskajās izpausmēs? Ietērpties Marsa bruņutērpā, vicināt koka zobentiņu un pieteikt Krievijai karu?
Tā sagadījies, ka bijusī prezidente Vaira VīķeFreiberga aizgūtnēm, kur vien varēdama, uzstājas ar tēlainiem izteikumiem pret Putinu. Jaunākā eksprezidentes metafora: «Putins grib ietikt vēsturē kā ģenētisks Pētera Pirmā un Staļina krustojums.» Tas ir krāšņi sacīts, taču jāņem vērā, ka Valsts prezidentam ir atbildība par to, ko viņš saka, bet eksprezidente var runāt visu, ko grib. Kamēr VVF izsakās, kultūras darbinieki sacer vēstuli... Tas ir, lai ļaužu masas sāk salīdzināt un nostalģiski nopūsties: «Vot, Vaira bija prezidente! A ko tas Bērziņš?» Tas nekas, ka tā pati Vaira savulaik brauca svinēt 9. maija svētkus uz Maskavu. Kurš gan to visu var atcerēties?
600 parakstītāju laikam jau ir vecs skaitlis, jo parakstīšanās vēl turpinās un nu jau intelektuāļu skaits varētu būt dubultojies. Intelektuālis gan nemēdz peldēt pa straumi, lēkt kopā ar citām vardēm bedrē, viņš ir skeptisks, viņš domā un šaubās. Intelektuālis neparakstās zem teksta, ko viņam priekšā uzrakstījis kāds cits. Taču Krievijā milzīgs skaits parakstās un arī Latvijā parakstās. Tas rāda, ka abās šajās valstīs intelektuāļi cieš no intelekta deficīta.
Liela daļa vēstuli parakstījušo ļaužu ir baudījuši Rietumu izglītību vai pat dzimuši un auguši demokrātiskajās valstīs, un viņu smadzenēs nevajadzētu būt padomju laika nospiedumam. Diemžēl, un tas ir mulsinoši, bet arī trimdas latvieši rīkojas tā, it kā būtu bijuši komjaunieši – «ja ir kāds, kura viedoklis nav tāds pats kā mans, tad viņš jāizsmērē un jāiznīcina». Vēstules parakstītāju vidū ir daudz patiesi talantīgu mākslinieku un literātu, ar viņu darbiem latvieši var lepoties. Taču viens viņu nupat paveikts kopdarbs nav nekāds šedevrs, kas liecinātu par augstu gara lidojumu. Kultūras darbiniekiem nav jākaunas par Bērziņu, bet jākaunas par savu parakstu zem antibērziņa vēstules teksta.