Aptuveni pusei Eiropas Parlamenta (EP) deputātu kandidātu no Latvijas pastāvot korupcijas risks. Par to trešdien Rīgas Centrāltirgus sakņu paviljonā sarīkotā preses konferencē žurnālistus informēja Sabiedrība par atklātību – Delna.
Saskaņā ar apkopoto informāciju 25 no 54 kandidātiem pastāvot korupcijas risks, bet viens kandidāts novērtēts kā bīstams saistībā ar mēģinājumu gāzt valsts varu. Savukārt 12 kandidātu saņēmuši vērtējumu «zems risks», jo viņu biogrāfijā atrodami sliktas pārvaldības un ētikas pārkāpumi.
Naivāks cilvēks varētu nodomāt, ka Delna ir veikusi bezkaislīgu kandidātu utainības pārbaudi un šīs pārbaudes rezultāti ir tādi, pēc kuriem var orientēties, ejot pie balsošanas urnām. Diemžēl ir drīzāk otrādi – Delnas plaši izreklamētais pētījums dezorientē, mulsina un maldina. Nav saprotams, kādi kritēriji bijuši, lai varētu iedalīt kandidātus «augsta», «zema», «bīstama» korupcijas riska plauktos. Turklāt Eiropas Parlamenta deputātam no Latvijas potenciālā korumpēšanās iespēja ir tuva nullei. Grūti iedomāties, kā un par ko viņš Briselē varētu saņemt vai prasīt kukuli. Astoņu deputātu ietekme uz Eiroparlamenta lēmumiem ir pamaza, vēl mazāka ir viena atsevišķi ņemta deputāta ietekme. Tas, par ko sapņo kandidāti, ir nevis kukuļošanās, bet kas cits – pieplakt pie Briseles treknā pupa, neko prātīgu nedarīt, saņemt fantastiski lielu algu un citus labumus. Iespējamais ļaunums, ko deputāts Briselē var darīt, ir nevis korupcija, bet tas, ja viņš eirokarjeras dēļ aizmirst, no kuras valsts ir nācis, neko nerūpējas par Latvijas interešu aizstāvēšanu, pārbirokratizējas, pārkaļķojas un aptreknē. Lūk, no šādiem kandidātiem vajadzētu uzmanīties un vērot, vai viņu darbībā jau tagad nav tendence uz kārklubriseļošanos.
Sūtot sabiedrībai signālu, ka puse kandidātu ir ar korupcijas risku, Delna diskreditē Latvijas politisko vidi kā tādu. Zinām, kā cilvēki dažkārt lasa – starp rindiņām var izlasīt, ka puse kandidātu ir jau korumpēti, nevis tikai korupcijas riska zonā. Vai arī, ka «gandrīz visi kandidāti ir korumpēti», ja jau korupcijas risks ir pusei. Tad jau nav vērts iet balsot, ja jau nav izvēles un tik milzīgs kandidātu skaits ir nelieši.
Delna šoreiz ir centusies mazliet pieslēpt savu politisko angažētību un saistību ar partiju Vienotība, veltot arī dažiem Vienotības kandidātiem pa nepatīkamam atgādinājumam par viņa kādreizējiem nedarbiem. Tomēr tik un tā tendenciozā āža kāja izlien. No tā saukto latvisko partiju klāsta kandidātu antitopā visaugstākajās vietās ar birku kaklā kā personas ar «vidēju korupcijas risku» iecelti ZZS kandidāti Iveta Grigule un Kārlis Seržants. Nekādas konkrētas informācijas, ka šie divi būtu ņēmuši, devuši vai vismaz grasījušies ņemt, pētījumā nav. Grigules lielais grēka darbs pieminēts tāds, ka viņa 10. Saeimas laikā nebalsoja par Aināra Šlesera izdošanu kratīšanai. Tātad no tā jāsecina, ka visiem politiķiem, kas negrib nonākt Delnas antitopā, pirms katras balsošanas Saeimā jāuzzina, kāds ir Delnas viedoklis, un jābalso tā, kā domā Delna. Tie, kas nebalso «pareizi», automātiski ir vismaz «vidēji riskanti potenciālie koruptanti».
Vienīgais kandidāts, kuru Delna ierindo «bīstams» kategorijā, ir Latvijas Sociālistiskās partijas pārstāvis Alfrēds Rubiks. Lai nu tā būtu. Ikviens Latvijā zina, kas ir Rubiks. Bet kāds Rubikam sakars ar korupciju? Viņam ir sakars ar kādreizēju aktīvu darbošanos pret Latviju, ar sēdēšanu cietumā par šo darbību, ar neiedomājamu stūrgalvību, visa mūža garumā nemainot savu komunistisko pārliecību, arī ar diezgan pretīgiem izteikumiem arī mūsdienās, attaisnojot padomju varas represijas pret latviešiem. Tajā pašā laikā Latvijas Krievu savienības kandidāte Tatjana Ždanoka, kas savu nerimtīgo naidu pret Latviju šļāc ārā arī šajā laikā, uzstājoties Krievijas televīzijas propagandas raidījumos un atbalstot Putina agresiju Krimā, novērtēta ar atzīmi «zems risks». Turklāt Ždanokas karjerā ir bijuši arī gadījumi, kad viņa ir aizdomīgi darbojusies ar naudu.
Delnas pētījums nav nekāds nopietnais ceļvedis, kas palīdzētu orientēties vēlēšanās. Delna savu diždarbu prezentēja tirgus sakņu paviljonā. Diemžēl šis darbs ir pavirša haltūra – čiks uz kociņa. Drīzāk to varēja prezentēt Getliņu izgāztuvē un turpat arī atstāt.