Joprojām nav mūsu valstī nopietnas attieksmes pret sankcijām un embargo. Sak, gan jau kaut kā pārdzīvosim. Šādu domu ļaudīm cenšas iepotēt valdošās aprindas ar partiju Vienotība priekšgalā.
Tiek kalti nereāli plāni, ka Latvijas piensaimnieki iekaros Ķīnas tirgu. Premjere Laimdota Straujuma būs kampaņas Pērc Latvijas preci! patronese, sankciju karā cietušajiem iedošot nodokļu brīvdienas, un ar to tad būs gana.
Valdībai varbūt vajadzētu apsvērt iespējas eksportēt cūkgaļu uz arābu valstīm?
Nevajadzētu lolot ilūzijas, ka Latvija var iztikt bez Krievijas un bijušo padomju zemju tirgus. Mēs dzīvojam pie ieejas lāča migā. Ja jādzīvo tik tuvu plēsoņam, jāizpēta viņa paradumi. Kādēļ vajag ar nūju zvēru kacināt? Vai tad nav skaidrs, ka būs rēkšana, zobi un nagi? Ja jau tāds lācis dzīvo netālu, labāk ar viņu tirgoties – pārdot medu, ogas.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs krievu acīs ir kļuvis par «ņerukopožatniju» ministru jeb tādu, ar kuru Krievijas ierēdņi vairs nerunās. Šo statusu viņam būs izdevies iegūt ar triju Krievijas dziedātāju neielaišanu Latvijā un kareivīgiem izteikumiem. Taisnība, ka Valērija jau nu pārāk ņipri uzstājās Krimas aneksijas svinībās Maskavā, taču, kāda bija jēga nelaist viņu uz Jūrmalas Jauno vilni? Ko tas ietekmē, kāds tam bija mērķis, izņemot vēl lielāku attiecību bojāšanu starp valstīm?
Rinkēviča amats prasīja būt diplomātam, izvēlēties tādu rīcību un tādus vārdus, ar kuriem netiek nodedzināti tilti. Diplomātam ir jārunā. Diplomāts ir tāda persona, kas sasniedz savu mērķi, lietojot smalku, elegantu mākslu uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem. Diemžēl no Rinkēviča diplomāts nav sanācis, lai gan ir tiešām sanācis spožs lāča kacinātājs.
Bizness gatavojas sliktākajiem scenārijiem. Ir iespējamas jaunas sankcijas. Trieciens var ķert arī tranzītu. Latvijas politiķiem vajadzētu darīt visu, lai pēc laika neatklājam, ka esam pie sasistas siles – paši mazākie un paši apjātākie. Lai nesanāk tā, ka Rietumeiropa atsāk tirgošanos, bet mums vairs nav ko pārdot un par ko pirkt.
No valdības pašlaik nav vērts sagaidīt pragmatisku domāšanu un reālus soļus, jo ir tuvu vēlēšanas, tāpēc ir iestājies sapņu laiks. Pragmatiski domājoši uzņēmēji vai pašvaldību vadītāji – Aivars Lembergs, Uldis Sesks, Nils Ušakovs – zinās teikt, kādu postu nes muļķīga, naidīga politika, taču viņi var runāt tikai savu pilsētu vārdā.
Bet ir valstī viens cilvēks, kurš varbūt varētu uzņemties atbildību un drosmi un nebūt populists. Turklāt viņam nav jākandidē vēlēšanās. Tas ir Valsts prezidents Andris Bērziņš. Pie kādu apstākļu veiksmīgas sakritības viņš varētu vēsturiski pārstāvēt ne tikai Latvijas, bet pat visu Eiropas Savienības austrumu valstu kopumu. Jo viņā varbūt Krievijā ieklausīsies. Bērziņš nenoniecināja ielūgumu uz Soču olimpiādi, un Krievijā to noteikti novērtē. Bērziņam vajadzētu izmantot visu savu amata autoritāti un diplomātiskās prasmes, lai nesabojātu attiecības ar Krieviju pavisam. Ja jau Vācijas prezidente Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olasns pat mēdz runāt ar Putinu. Kāpēc to nemēģināt Bērziņam?
Saprātīgi cilvēki mudina Krieviju un Ukrainu dibināt mieru – nupat ietekmīgi pasaules, Krievijas un Ukrainas uzņēmēji ar miljardieri Ričardu Brensonu priekšgalā publicēja uzsaukumu, ka jābeidz karot. Latvijai jāstājas saprāta balss klubos, nevis pie tiem, kas dzēš uguni ar benzīnu.