Merkele kā tilts

© f64

Vācijas kanclere Angela Merkele pavēstījusi, ka Ukraina „ir brīva" stāties Krievijas prezidenta Vladimira Putina iecerētajā Eirāzijas Savienībā, ko analītiķi tulko kā zīmi centieniem salabt ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, raksta „Euobserver". Svētdien, uzstājoties Vācijas sabiedriskajā raidorganizācijā ARD, Vācijas Kanclere teica, ka viņas sestdien notikušās vizītes Kijevā mērķis bija sagatavot miera sarunas starp Ukrainas prezidentu Petro Porošenko un Putinu, taču izteicās, ka uz tām nevajag likt pārāk lielas cerības.

Viņa minēja, ka ukraiņu vienošanos par gāzes cenām un Ukrainas tirdzniecības attiecības ar Krieviju ir elementi, kas varētu panākt tuvināšanos iespējām vienoties. „Un, ja Ukraina paziņos, ka vēlas brīvprātīgi iestāties Eirāzijas Savienībā, tad Eiropas Savienībai pret to nebūtu nekādu iebildumu," piebilda Merkele.

Jau pirmajās minūtēs pēc šīs ziņas parādīšanās medijos, Ukrainas, Baltijas un citu valstu sociālajos medijos komentētāji metās nosodīt Merkeles pausto, salīdzinot šodienu ar parodiju par Molotova – Rībentropa paktu, ar kuru totalitārās varas 1939. gadā sadalīja Eiropu.

Neba nu pati Merkele neparedzēja, ka daļā sabiedrības būs šāda reakcija. Taču ne jau, lai paliktu vēsturē kā Rībentropa reinkarnācija, kas draudzējas ar Molotova rēgu, Merkele runā to, ko runā. Notiek tas, ko viedi analītiķi pareģoja vēl dramatiskio Ukrainas notikumu pašā sākumā – Vācija un tās Kanclere centīsies spēlēt tilta lomu starp Krieviju un Rietumiem tad, kad citas valstis būs tiktāl attiecības sabojājušas, ka nevarēs cita uz citu paskatīties bez riebuma grimases sejā. Putins un Merkele jau iepriekš ir relatīvi vēlīgi izturējušies viens pret otru, turklāt Putins prot vāciski. Tas arī nav mazsvarīgi, ka abiem ir iespēja sarunāties vienā valodā.

Ikviens politiķis arī ir cilvēks un grib, lai viņa tēls paliek vēsturē. Merkele acīmredzami grib būt tā valstssieva, par kuru nākamībā atcerēsies – „viņa izbeidza karu Ukrainā”. Merkele tad nu sāk uzņemties šo misiju un gulties par tiltu. Lai uz mērķi virzītos, viņai nepieciešami skaudri izteikumi, ko šodien ukraiņi var tulkot kā nodevību, bet rīt varbūt izrādīsies, ka tie bijuši ārstējoši. Kamēr Putins Krievijā, Baraks Obama ASV, Petro Porošenko Ukrainā un Edgars Rinkēvičs Latvijā turpina uzvesties kā traki, runāt un rīkoties kā traki, tēlot, ka ir traki, vai pat būt traki, Merkele pozicionējas kā reāliste. Viņa norāda uz to, ka par spīti asiņainam konfliktam Ukrainas dienvidaustrumos un anektētajai Krimai, joprojām pastāv tirdzniecības attiecības un gāzes cenas. Šīs lietas interesē arī Vāciju, jo tai ir būtiski tirgoties ar Krieviju. ES var paspēlēt mazliet paslēpes ar sankcijām pret krieviem, pretī saņemot pārtikas embargo pliķi, taču nav gatava totālam aukstajam karam pret Krieviju – ar jauna dzelzs priekškara un mūra celšanu. Tik tālu negribas iet, un tāpēc jāsāk raudzīt, kur var rast iespēju soļu speršanai atpakaļ. Sankciju un embargo ākstības Eiropas līderiem ir jau paguvušas apnikt, situācija ir bažpilna. Arī ASV droši vien jau sāk aizdomāties, ka nebūs labi, ja amerikāņu lidmašīnām būs slēgta gaisa telpa pāri Sibīrijai uz Āziju. Dikti nepatīkami būs.

26. augustā Minskā notiekošo Putina un Porošenko tikšanos Merkele aicina nevērtēt pārāk cerīgi, kas saprotami. Diezin vai starp līderiem, kuru valstis ir neoficiālā kara stāvoklī, uzreiz tā mirklīgi radīsies sākums skaistai draudzībai kā no filmas „Kasablanka”. Vēl grūts ceļš ejams. Bet tas vien, ka abi būs tikušies, jau ir daudz.

No Merkeles pēdējo divu nedēļu izteikumiem var apmēram saprast, kāda ir Vācijas un tātad lielā mērā arī ES vīzija par to, kā vajadzētu izskatīties Ukrainai tuvākajā nākamībā.

Ukrainai tiks visžēlīgi atļauts iesaistīties Putina veidotajos Eirāzijas ekonomiskajos blokos. Tā kā pašlaik par nekādu Ukrainas iesaistīšanos Krievijas Eirāzijas plānos vispār nav nekādas runas, Merkeles sacītais skan it kā bezjēdzīgi.

Taču gluži tā nav, ka tas būtu bez jēgas. Tas ir mājiens, ka Ukrainai rokas nav sasietas un asociācijas līgums ar ES tai nav traucēklis meklēt kādas attiecību formas ar Krieviju. Kādas šīs formas var būt, to pagaidām var tikai zīlēt, bet acīmredzot par tām jau tiek domāts – kā izdarīt tā, lai kazas dzīvas un vilki paēduši, lai jūnijā noslēgtais Ukrainas asociācijas līgums ar ES paliek spēkā un tajā pat laikā Ukraina var iesaistīties, piemēram, krievu organizētajā Baltkrievijas, Kazahstānas un Krievijas Muitas savienībā? Murgainākais variants varētu būt tāds, ka dumpīgie reģioni dienvidaustrumos bauda Muitas savienības labumus, bet pārējā Ukraina pārlaimē turpina eiroiešanu... Bet nu par to vēl pāragri runāt. Katrā ziņā Merkeles izteikumos tomēr vīd arī tas, ka Kijevas varai nāksies veikt kādus piekāpšanās reveransus Krievijai un dumpīgajiem savas valsts reģioniem, jo Merkele runā par nepieciešamību pēc decentralizācijas. To atkal pagaidām grūti sagremot Kijevā, jo pašlaik dumpīgo reģionu vietvalži Kijevas skatījumā ir teroristi un „decentralizācija” būtu legalizēt viņu sagrābto varu Donbasā un Luhanskā. Tāpat arī Krievijas atbalstītie Luhanskas „pahani” runā citā valodā un Kijevas varu sauc par „fašistisku huntu”. Taču, lai cik smagi nebūtu, kaut kādi soļi uz miera atjaunošanu būs jāsper.

Anektēto Krimu laikam Rietumi jau ir norakstījuši. Ukrainas tautai tā ilgi paliks kā grūti dzīstoša vāts sirdī – kā mums Abrene, japāņiem Kuriļu salas un Somijai Karēlija.

Tas, ko Merkele verbāli neformulē, bet ar mājieniem saka, ir: „Var jau murgot visādas ideoloģijas un to dēļ mazliet pakarot, taču ir jāatrod veids, kā turpināt tirgoties.” Ukrainu ES sākumā stūma lāča ķetnās, bet tagad, kad tā tiek plosīta, nemaz tā nesteidz ņemt savos aizstāvībā, lai ārstētu un barotu. ES var iedot šādas tādas rūgtas zāles, uzsaukt putras bļodiņu vakariņās, taču ilgstoši barot Ukrainu tā nevar atļauties. Ekonomiskā situācija valstī ir ļoti, ļoti slikta. ES pašlaik nav spējīga uzņemt sevī miljonu desmitus ekonomisko bēgļu no Ukrainas. ES mudina Ukrainu meklēt darbu un maizi pašai. Bet pilnvērtīgi strādāt un algu saņemt ukraiņi var tikai, ja ies runāt ar krieviem. Galu galā „viss beigsies labi”. Sarunas visos virzienos turpināsies. Par lielām lietām – tādām, kā gāze -, sarunas veiksies varbūt pat pavisam labi. Liels bizness ir tik liels, ka sevi apskādēt neļaus.

Ukrainas dienvidaustrumi acīmredzot vēl ilgi paliks nestabils reģions. Velk uz to, ka īstenosies Krievijas iecere uztaisīt no dienvidaustrumiem jaunu Tiraspoli vai Abhāziju – tā lai gadu desmitos ir ķīlis, ar kuru vajadzības gadījumā var Kijevu raustīt un šantažēt. Niknā karadarbība, kurā tiek velti lietas asinis, droši vien vairs pārāk ilgi neturpināsies. Tā pāries mazāk niknā, epizodiskā fāzē. Būs gājis bojā daudz cilvēku, bet tas lielvaru vadītājus pārāk neuztrauc – mūslaiku cinismam nav nekādu robežu, lielvaru politiskajās spēlēs kariņš ir pat „pozitīva” lieta – aizņemt ar vismaz kaut kādu nodarbi tirgum nevajadzīgo darbaspēku, sagraut novecojušu infrastruktūru, lai var būvēt jaunu.

Kas Latvijai no visa tā?

Ja sarunas augstajos kabinetos virzīsies uz pozitīvu pusi un apturēs sankciju un embargo durstīšanos, Latvijas bizness varēs atslābt, nebīstoties, ka aizies ciet tranzīts un līdz ar to viss. Taču diezin vai tā uzreiz Krievija atcels visu embargo visā tā apjomā, ko tā ieslēgusi pret Eiropas pārtikas precēm. Putina vara grib paeksperimentēt, vai nav gadījumā iespējams valstij būt pašpietiekamai un iztikt bez amerikāņu vistu kājām, holandiešu puķēm un latviešu piena. Šo rūgto biķeri latviešu uzņēmējiem būs jātukšo līdz dibenam. Valdībai tāpēc būs jāturpina veikt visādus pasākumus, lai atdzīvināt ar nodokļu atlaidēm gar zemi sistos cietušos, jāmeklē tirgus pienam Ķīnā, liellopu gaļai Indostānas pussalā, cūkgaļai Izraēlā, kā arī jāskubina latviešus pirkt pašiem savas zemes preci. Tādus medus podus, kā PVN mazināšana pārtikai, gan var negaidīt.

Par militārām drošības lietām Merkele atslābināja tos, kas gudroja, ka Latvijā varētu būt liela NATO bāze. Toties apsolīja, ka būs militāras infrastruktūras uzlabošana, kas skan jauki. Līdz ar to latvju zeme var gulēt mierīgi. Pagaidām var gulēt mierīgi, jo kas zina, kādus pārsteigumus gatavo rītdiena.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais