Spriežot pēc pētījumu firmu aptauju rezultātiem, 12. Saeimas sastāvs solās būt aptuveni tāds pats kā pašlaik – favorītes ir trīs pašlaik valdošās partijas un opozīcijas partija Saskaņa. Vienīgā intriga ir par Ingunas Sudrabas sirdspartiju – vai tā pārvarēs 5% barjeru un ietiks Saeimā? Ir vēl šādi tādi jautājumi par to, cik vēlētāju kura lielpartija būs izzaudējusi vai piesaistījusi. Tur būs svarīgs katrs mandāts, kad partijas sāks stīvēties par krēsliem nākamajā valdībā. Protams, atkal pacelsies jautājums par Saskaņu, kas, iespējams, būs dabūjusi lielāko mandātu skaitu, taču pie varas galda sēdošie negribēs celties no krēsliem, lai tos kādam dotu.
Ar 12. Saeimas vēlēšanām ir tāda nelaime, ka tajās nav tāda īsta vēlēšanu jautājuma. Ir Ukrainas jautājums, kas patiesi satrauc visus un liek domāt. Taču 4. oktobrī iesim vēlēt ne jau Augstāko Radu, bet savu Saeimu.
Jūtot, ka pēc svaigām idejām nav pieprasījuma un nav arī viena lielā jautājuma, partijas var atļauties nest uz politiskā piedāvājuma tirgu dažādu sīkpreci, reklamējot to par dārgu mantu, likt uz letes viltotus pārmaiņu solījumus, Ķīnā ražotas idejas glābt piena nozari, par grūto sērdieņu likteni pieraudātus kontrabandas lakatiņus. Partiju priekšvēlēšanu 4000 zīmju programmas ir gandrīz vienādas, pat leksika tajās līdzīga. Piemēram, vārds «ilgtspējīgi» lietots trijās no piecām favorītpartiju programmām.
Nacionāļi kampaņā gandrīz nepiedalās, jo ir savus mandātus jau nopelnījuši ar sadomāto termiņuzturēšanās atļauju problēmu. Kad Latviju pārplūdinās bēgļi no trešās pasaules, tad būs problēma, bet ne jau tagad.
Vienotība ir aizliegusi reklāmas televīzijā, lai zilajos ekrānos varētu gandrīz viena pati izvērsties ar savu amatu resursu.
Var jaust, ka galvenā uzvarētāja vēlēšanās būs Zemā Aktivitāte. Z. Aktivitātes kundze vinnēja jau 11. Saeimas vēlēšanās, bet šoreiz sola uzstādīt jaunu rekordu.
Diezin, vai tomēr ir tik skaisti, ka visa latvju tauta pārlaimē bauda «veiksmes stāsta» labumus un ir apmierināta ar savu darbu, algu un pensiju. Diezin, vai visiem patīk, ka viņus uzskata par tik dumjiem, kam nav vērts uzdot referenduma jautājumu par eiro. Un neba nu ikviens nepamana, ka tas, ko 11. Saeimas sākumā nodēvēja par reformām, bija trakā profesora ālēšanās, lecīga jaunekļa nekompetence. Tas, ko nodēvēja par «tiesiskumu», bija tiesiskais nihilisms, nemitīga cenšanās rakstīt tādus likumus, kas izdevīgi pašiem vai aizkadra sponsoriem. Vēl pie «tiesiskuma» piederēja represīvo iestāžu nekautrīga izmantošana, lai apkarotu politiskos konkurentus. Īpaši jau pēdējos gados ir radusies tāda kā orveliska jaunvaloda – slepenība ir «caurspīdība», zaglīgums ir «godīgums», nodokļu blēdības – «optimizācija», bēgšana no atbildības – «politiskās atbildības uzņemšanās» utt. Gan jau kaut kur ir tā sauktais protesta balsotājs, taču izskatās, ka protesta balsojuma nebūs.
Bija savulaik tāds Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš piepeši atkal parādījās LNT 900 sekundēs un norunāja priekšā ļaužu masām, kā tām vajadzētu pareizi domāt.
Gāzt 11. Saeimu un dibināt Zatlera Reformu partiju esot bijis labs darbs, jo tolaik bijis pieprasījums pēc jaunas partijas. Tagad tāda pieprasījuma neesot, bet jaunās partijas uzbāžoties ar savu piedāvājumu.
Tā gluži nav. Grūti pateikt, kas tas īsti bija – vakcīna vai inde –, bet tieši Zatlera partijas grandiozais spožums un neredzēti straujais skrējiens pa politisko skuju taku, ir tas apstāklis, kas ir veicinājis pašreizējo apātiju. Zatleru ļaudis dievināja, uz viņu cerēja, taču viņš uzmeta, piekāsa un izgāzās. Sāk jau apnikt atkal un atkal vilties. Ja līdz 4. oktobrim nebūs bijušas stipras salnas, daudzi no tiem, kas iepriekšējās reizēs gāja un balsoja, šoreiz labāk dosies sēņot. Vai arī nobalsos tā, kā ieteica kaimiņš. Un tas ir, pateicoties Dr. Zatlera preparātam Nr. 2, kas ir atņēmis ticību, ka valstī iespējams kas labāks par to, kas jau ir.