Vēl pirms mēneša gan politisko partiju reitingi, gan šļauganās iekšpolitiskās norises rādīja nolemtīgu ainu – vara paliek pie varas, opozīcija – opozīcijā, bet jaunajām partijām jāpastāv pie ratiem zem 5% barjeras.
Pašlaik gan sāk palikt interesantāk. Finiša taisnē redzami gan atsevišķu skrējēju spurti, gan tas, ka pēdējā brīdī beidzot ir parādījies viens nopietns vēlēšanu jautājums – bankas Citadele pārdošana. Izdzirdot, ka vēlēšanās tomēr notiek kas svarīgs, var pamosties tā ļaužu daļa, kas negrasījās balsot, un tad var atgadīties arī dažs pārsteigums.
Pret Ingunu Sudrabu ir bijusi vērsta nežēlīga antikampaņa, cenšoties radīt iespaidu, ka «visi viņas partiju pamet», ka tumšs ir partijas finansējums un tumši ir Sudrabas draugi un paziņas. Tomēr partijai No sirds Latvijai ir izredzes iekļūt Saeimā, jo konkurentiem nav izdevies parādīt, ka pati Sudraba būtu tumša. Turklāt ir redzams, ka Sudraba ir cītīgi mācījusies, kā izturēties televīzijas kameru priekšā, kā runāt un ko runāt. Viņa vairs neģībst.
Aktieris Artuss Kaimiņš ar pāris huligāniskām epatāžām ir pamanījies pievērst sev lielu publikas uzmanību un iepūst dzīvību iepriekš mazcerīgajai Reģionu apvienībai. Te gan ir problēma – Kaimiņa izlēcieni ir pamanīti galvaspilsētas interneta sociālo tīklu vietņu publikā, taču vai tie sniedzas arī līdz lauku miestiem? Un vai viņa agresija iejūsmina vēlētājus tādā mērā, lai viņi ietu balsot par Reģionu apvienību?
Lai vai kā, paldies Sudrabai un Kaimiņam, kuri priekšvēlēšanu laikā ir mazliet tā kā garaiņi, kas veicina vārīšanos! Citādi vēlēšanas nosprāgtu pašas sevī no savas garlaicības.
Nozagt kasti degvīna, pārdot un naudu nodzert ir diezgan nožēlojami, taču Citadeles pārdošana ir kas vēl absurdāks. Iegāzt miljardu nodokļu maksātāju naudas, lai glābtu bankrotējušu banku, bet, kad banka atkopjas un sāk pelnīt, pārdot to amerikāņu starpniekfirmai par suņu būdas cenu – tas ir «latviešu bizness».
Lai gan Citadeles pārdošanas process notiek aiz septiņiem slepenības zieģeļiem, vēlēšanu tuvumā dancis tomēr paliek straujāks un lindraki paceļas aizvien augstāk. Vairākiem pretendentiem uz bankas pirkšanu bija savi izpalīgi no dažādiem savā starpā konkurējošiem Vienotības iekšējiem grupējumiem. ZZS loma bija pastāvēt klusu, un tā vispār te maz ko lēma. Nacionālā apvienība Visu Latvijai!–TB/LNNK tika atstumta no pasākuma tik tālu, ka to nelaida pat uzmest aci dokumentiem – diviem nacionāļu ministriem Vienotības neformālais partijas biedrs, Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis nedeva pielaidi valsts noslēpumam. Bija brīdis, kad nacionāļi aiz dusmām centās tā kā uzņemties galveno Citadeles afēras kritizētāju lomu, taču kaut kā nesanāca. Varbūt tāpēc, ka partijai nebija laika, jo bija jācīnās pret termiņuzturēšanās atļaujām, varbūt traucēja iemaukti valdošās koalīcijas trijjūgā.
Izmantojot iespēju, valdošo partiju Citadeles kaunu par savu priekšvēlēšanu karogu ir paķērusi sociāldemokrātiskā partija Saskaņa, kas svētdien par šo tēmu sarīkoja priekšvēlēšanu piketu.
Kāpēc var būt enerģētikas un satiksmes uzņēmumi, kas pieder valstij, bet banka nevar būt? Kāpēc ar Eiropas Komisiju nav notikusi stīvēšanās Latvijas interešu labā – lai tā kā nebūt atceļ vai pamīkstina tik nežēlīgu latvju tautas aplaupīšanu, kurai blakus nobāl pat seškārt pārmaksātā Gaismas pils?
Citadele ir Zolitūdes Maxima tautsaimniecībā. Tiešā veidā gan cilvēki bojā neiet, taču valdošās elites vienaldzības, neizdarības, alkatības dēļ rodas milzīgi zaudējumi, kas tālāk pārvēršas nedabūtos darbos, nepievienotā vērtībā, nesamaksātos nodokļos, neizārstētās kaitēs, nepiedzimušos bērnos un aizbraukšanās uz Angliju.
Būtu labi, ja vēlētāji novērtētu valdošās koalīcijas valdošākās partijas Vienotība nopelnus Citadeles lietā. Nebūtu slikti, ja sestdien izdotos cita Saeima – ne tāda, kā pašlaik, kuras dēļ Latvija pa glumu nogāzi slīd aizvien bēdīgākā bezjēdzībā.