Darbaļaužu dusmu nacionālās īpatnības
Šopavasar tuvākās un tālākās zemēs lielas ļaužu masas ir izgājušas ielās, lai paustu savus politiskos uzskatus ne visai mierīgā, bet pat vardarbīgā veidā. Īpaši nelāgi ir Irākā, kur protesti pret valdību ir ļoti plaši un laikam nupat sāksies kārtējais elles loks, kam ies cauri šī jau tāpat daudzcietusī valsts.
Mierā nav sēdējuši arī labklājīgās Vācijas ļaudis, kur sadursmes ar policiju, pārsistas galvas un aresti nupat radās tāpēc, ka viena daļa sabiedrības ir pagalam pretējos uzskatos ar citu sabiedrības daļu par to, kā izturēties pret bēgļiem un kā vērtēt kancleres Angelas Merkeles līdzšinējo politiku.
Tikmēr Francijā valdība bija izgudrojusi, ka jāveic likumos tādas izmaiņas, lai darba devēji var vieglāk atlaist darbiniekus. Aprēķins bija tāds, ka tad darba devēji labprātāk ņems darbā cilvēkus, nebaidoties, ka pēcāk nevarēs tikt vaļā no sliņķiem, - ka tādā brīnišķā veidā izdosies mazināt bezdarbu. Taču darbaļaudis to uztvēra kā visu savu simtgadēs panākto iekarojumu apdraudējumu. Tāpēc lido akmeņi, kūp asaru gāze un televīzijā redzami skati, kas atgādina gandrīz vai Ukrainas Maidanu 2013.-2014. gadā.
Tomēr Vakareiropā nekāda milzu revolūcija neizcelsies - hiperaktīva savas pārliecības paušana pie viņiem ir sena tradīcija, kas regulāri saasinās pirms un pēc 1. maija, kad ir Darba svētki - Starptautiskā strādnieku solidaritātes diena.
Latvija uz pārējās pasaules fona izskatās kā saulaina saliņa - mums velosipēdistu un motociklistu pasākumi pagājušajā nedēļā pulcēja vairāk apmeklētāju nekā arodbiedrību rīkotā 1. maija tautas sapulce Par cienīgu darbu veselam un izglītotam cilvēkam Latvijā. Pie mums protesti ir salīdzinoši rātni, rāmi, kulturāli, solīdi. Tas tāpēc, ka pie mums visvairāk pārestību jācieš veselībai un izglītībai. Bet mediķi un skolotāji ir inteliģenti un labi audzināti. Citi tie, kas jūtas slikti un nav tik labi audzināti, ir jau aizbraukuši strādāt uz Albionu.
Līdzīgi kā Francijā, arī pie mums valdība cenšas kaut ko izgudrot, lai situāciju uzlabotu, taču tas notiek smagnējā veidā, nespējot lāgā paskaidrot, kas, kad un kāpēc tiks darīts. Ir sarakstīts valdības rīcības plāns - daudzvārdīgs dokuments, kur katra ministrija un katrs politiskais spēks ir centies sabāzt iekšā pēc iespējas vairāk tukšu verbu un apņemties pēc iespējas mazāk ko konkrētu. Bet, ja automašīnai bākā lej cukurūdeni, tad diez kas labs nevar sanākt.
Rīcības plāns valdības deklarācijas īstenošanai ir raisījis Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku sašutumu par to, ka veselības nozarei nav paredzēts konkrēts finansējuma pieaugums no IKP. Par to arodbiedrība draud pieprasīt premjera Māra Kučinska demisiju.
Visos laikos gandrīz katrā revolūcijā ir bijis tāds paradokss, ka «apakšas» un «augšas» nespēj saprasties nevis tad, kad tiešām ir visdziļākā bedre, bet tad, kad ir pārādījies kāds cerību stariņš, jau notikušas vai sagaidāmas kādas pozitīvas reformas. Ļaužu pūļi tad ar lielu skarbumu vēršas ne gluži pret tiem, kas to visvairāk būtu pelnījuši, - noslaktē reformistu Pjotru Stolipinu vai karali, kas pakāpies malā, lai dotu valstij konstitūciju, padzen svaigi ievēlētu parlamentu un tādā garā. Tā arī tagad ļaužu dusmas vēršas ne gluži pret to, kurš būtu giljotinējams. Kučinskis nav sabijis tronī pat 100 dienu, veselības un izglītības problēmas ir hroniskas jau 25 gadu garumā. Viņš ar visiem spēkiem ir cīnījies pret valdības deklarācijas un rīcības plāna pārvēršanu par lirisku eposu, un tas, ka tajā iekšā ir vismaz kaut kāda realitāte, ir tieši viņa nopelns.
Tikmēr veselības ministrs Guntis Belēvičs piekrīt dakteriem, ka ir slikti, ka nav ko špricēt slimniekiem, ka mazas algas. Tas tāpēc, ka trūkst naudas. Bet naudas nav tāpēc, ka labajam ministram naudu nedod sliktā valdība. Izcils politiķis ir Belēvičs, jo viņam izdodas paiet maliņā, kamēr veselības dusmu suņi baltiem zobiem kož dibenā Kučinskim. Belēvičs tālu tiks.
Par to, cik tālu tiks Kučinskis, jau sāk rasties šaubas. Viņam nav pat vēl izdevies iedarbināt auto, lai sāktu braukt. Starteris griež, bet motors nelec. Pasažieri jau sāk kļūt nervozi. Bet varbūt drusciņ vēl jāpaciešas un jāpaskatās, kas notiks, jo cits šoferis pašlaik tāpat neko labāk neatrisinās.