Ukrainas notikumi, Krimas aneksija, terora draudi diemžēl ir stipri vien sašķobījuši agrāk it kā stabilo vērtību sistēmu gan Vakareiropā, gan arī Latvijā, liekot dancot pretī Krievijai un kopēt tās piegājienus – tikai ar tādu kā pretēju zīmi. Ja viņi tā, tad mēs šitā. Ja Krievija savā televīzijā laiž vaļā bezkaunīgu propagandu, tad kā pretsvars vai spoguļattēls vajadzīga «pareizā» un «labā» propaganda; ja Krievijā tiek kultivēta vēsturiski nepamatota mitoloģija, tad arī mums, latviešiem, vajag savu mitoloģiju, kas tāpat nav īsti vēsturiska un zinātniska. Ja Krievijā tiek piesmacēti plašsaziņas līdzekļi, tad arī Latvijā varas iestādēm noteikti gribas liegt pieeju kādiem televīzijas kanāliem vai interneta portāliem.
Pret interneta portāliem, kā tas pierādījies, nav iespējams neko darīt - portāls atkal no jauna parādās ar citu nosaukumu. Var aizliegt kādu Krievijas televīzijas kanālu, taču, ja tiks nobloķēti visi kaimiņvalsts televīzijas kanāli, tad tas radīs daudzu Latvijas iedzīvotāju īgnumu - nevarēs vairs skatīties iecienītos seriālus. Krievijas televīzijā redzamās politiskās diskusijas ir ļoti vērtīga, pārdomas veicinoša viela - to vajag redzēt, lai saprastu kaimiņvalsts ļaužu domāšanu.
Kad Krievijā kāds cilvēks tika saukts pie kriminālatbildības par vienas ziņas pārpublicēšanu internetā, Latvijas represīvajai varai arī sagribējās parādīt savu skarbumu - notiesāt ar cietumsodu jaunieti, kurš aicinājis uz Latvijas pievienošanu Krievijai. Protams, šāds aizcinājums nav nekas asprātīgs un ir derdzīgi kaitīgs un bīstams, taču vai notiesāšana un cietumsods nav drusciņ tā kā pārspīlējums? Vārda brīvība ir brīvība muldēt visu ko, ja vien tas nav aicinājums uz vardarbību - demokrātiskā valstī vajadzētu būt atļautam aicināt Latviju pievienot kaut vai Osmāņu impērijai vai Acteku valstij, vai citai galaktikai.
Mūsu varenāko valstssievu - Solvitas Āboltiņas un Ināras Mūrnieces - balsīs saklausāma tāda pati metāliska pieskaņa kā Putina dievinātāju Valentīnas Matvijenko vai Irinas Jarovajas lielkrieviskā patosa pilnajās runās. Atšķirība tikai tā, ka mūsējās runā par latviskuma stiprināšanu.
Tā nav laba tendence. Vajadzētu būt pašiem savai galvai, kas nepavelkas līdzi sliktiem piemēriem: nevis ar kontrpropagandu pret propagandu, bet ar objektīvu informāciju var cīnīties pret meliem.
Vissliktākā tendence ir tā, ka Latvijā līdzīgi Krievijai tiek palielināta jau tāpat diezgan lielā specdienestu vara, izzūd jau tāpat ļoti vājā parlamentārā kontrole pār šiem dienestiem. Nesen tika pieņemti grozījumi Krimināllikumā, kas it kā vērsti pret spiegiem, bet faktiski ierobežo žurnālistu iespējas vākt informāciju un vārda brīvību. Tas ir tikai viens no aktiem, ar kuriem tiek nostiprināta slepenība, iespējas noglabāt zem deķa, paslaucīt zem gultas dažādus aizdomīgus faktus un darījumus. Ne tikai žurnālisti ir cietēji no specdienestu uzvaras gājiena - arī paši likumdevēji tiek iespiesti aizvien dziļākā stūrī. KNAB, SAB, DP un citi dienesti politiķus izseko, noklausās un ar savākto informāciju var šantažēt un likt pieņemt jebkādus vajadzīgus likumus.
Ar apbrīnojamu likumdošanas jaunradi izceļas arī Iekšlietu ministrija, kas aiz viscēlakajiem nodomiem - lai nepieļautu, ka Latvijas iedzīvotāji iesaistās bruņotos konfliktos, - ir sagatavojusi likumu grozījumus, kas ļaus ierobežot ļaužu pārvietošanās brīvību. Kurp tad īsti ejam?
Lēnītēm esam tikuši līdz tam, ka tādas iestādes kā VID, SAB, DP vai KNAB vairs nav uzskatāmas par ķieģelīšiem valsts varas ēkā. Tie drīzāk ir rūpali, firmas ar neierobežotu bezatbildību. Izsekot, reketēt, reiderēt, ņemt kukuļus - tie ir galvenie šo firmu uzņēmējdarbības virzieni. Tas, ka VID pašlaik ir lielās sprukās un ir spiests kaut kā rotēt, lai tēlotu attīrīšanos, nozīmē vien to, ka šī iestāde nav izturējusi konkurenci ar citām, niknākām iestādēm, kurām represīvo, operatīvo iespēju ir vairāk. VID it kā pati ir medniece, taču, ja nonāk konfliktā ar KNAB vai SAB, tad kļūst par medījumu. Tas tik ļoti nelāgi atgādina procesus kaimiņvalstī aiz Zilupes. Apzināti vai neapzināti, bet daudzās lietās Latvija mērkaķojas pakaļ Krievijai.