Nils Sadiks Ušakovs Hans
Pašvaldību vēlēšanās Lielbritānijā 5. maijā par Londonas mēru ar 57% pārsvaru kļuva Sadiks Hans, musulmanis ar Pakistānas izcelsmi. Hanam nebija viegli priekšvēlēšanu laikā – pret viņu tika izmantota pat tāda kārts kā mājieni par viņa iespējamo saistību ar teroristiem, taču tas nenostrādāja.
Hana uzvara nav tāpēc, ka imigranti sakāvuši angļus. Starp Londonas vēlētājiem ir daudz iebraucēju, taču viņi ir ļoti dažādi. Indijas izcelsmes hinduistiem Pakistāna asociējas ar elli, slepkavu bariem un draudiem, taču arī šai barjerai Hans tika pāri.
Hanam priekšvēlēšanu laikā izdevās parādīt sevi no vislabākās puses - kā cilvēkam, uz kuru ir cerības, ka pilsētas saimniecība tiks vadīta saprātīgi. Londonas pašvaldības vēlēšanās galveno lomu nav spēlējis, kāda ir kandidātu ādas krāsa, reliģija vai izcelsme, galvenā robežšķirtne ir bijusi pavisam citur. Konservatīvo valdīšana ir radījusi londoniešos iespaidu, ka netiek domāts par vienkāršo ļaužu interesēm. Londonieši niknojas, ka megaturīgajiem aristokrātiem un dižbiznesmeņiem pilsētas vara nepamatoti ļāvusi būvēt papildu apartamentus, baseinus un zāles pagrabos, kamēr parastais mirstīgais, lai kaut ko pārbūvētu, nevar dabūt atļaujas. Turpertī Hans ir leiborists, kurš sola taisnīgumu.
Tagad britu zemē politiskā situācija ir līdzīga kā Latvijā, kur valstī pie varas ir vieni, bet galvaspilsētā - citi. Abās zemēs mazākumtautības pārstāvis ir mērs. Hana nākšanu pie varas ļaudis uztver mierīgi - laiks rādīs, vai viņš būs labs. Ja nebūs, tad amatu zaudēs.
Apmēram līdzīgā veidā kā Hans - ar protesta balsojumu - par mēru Rīgā kļuva Nils Ušakovs. Priekšgājēju plejāde jau bija tiktāl apnikusi rīdziniekiem ar «pasaulē dārgākā tilta» un kukuļu skandāliem, ka par Saskaņu nobalsoja, jādomā, ne tikai krievi, bet arī daudz latviešu. Arī Ušakovam nebija to labāko priekšnoteikumu, lai kļūtu par mēru, taču viņam izdevās.
Kamēr Hans nupat ir tikai sācis, Ušakovam jau jādomā par krēsla saglabāšanu - vairs tikai mazliet vairāk par gadu atlicis līdz Latvijas pašvaldību vēlēšanām 2017. gada 3. jūnijā. Bet te ir lielas atšķirības starp Londonu un Rīgu.
Londonieši ir parādījuši, ka pat tik drausmīgas lietas kā terora draudi nerada tādus aizspriedumus, lai cilvēks tiktu vērtēts pēc viņa izcelsmes. Tur galvenais ir viņa spējas un darbs.
Turpretī Rīgā politika vārās aizspriedumu mērcē. Viena sabiedrības daļa Ušakova sēdēšanu mēra krēslā uztver kā traģēdiju tāpēc, ka viņš ir krievs. Dramatiskie notikumi Ukrainā un tā sauktais hibrīdkarš ir vēl vairāk šķēluši un polarizējuši Latvijas sabiedrību. Saskaņa un Ušakovs tiek līmēti kopā ar Kremli un Putinu. Ušakova politiskie pretinieki inspirē pret Rīgas domi vērstus skandālus, taču bliežot ar visiem lielgabaliem bez precizitātes, nevērtējot, ka sadomāti, nepamatoti pārmetumi, spēle uz nacionālām emocijām devalvē arī to gadījumu vērtību, kad Rīgas vara patiešām ir kur izgāzusies. Ušakovs tiek gānīts - vienalga, lai ko viņš darītu - ja tiek mainīts cara laiku ūdensvads, tad skan īgna kaukšana par sastrēgumiem. Ja ūdensvads netiktu labots, tad kaukšana būtu par to, ka tas netiek labots. Tikmēr laika gaitā ir bijis gana daudz, par ko Rīgas dome tiešām būtu pelnījusi pērienu - nanoūdeņi Rīgas satiksmē, neatbilstīgu kadru likšana pilsētas uzņēmumu amatos, aizdomīgi iepirkumi un pasūtījumi, taču vispārējā troksnī publika šos graudus no sēnalām vairs nevar atšķirt.
Mūsu sabiedrības slimums saasinās pavasaros, kad ir daudz vēsturisku datumu. Latvieši tad uzkasa savas strutainās pārestību vātis, lai mazohistiski ciestu, bet krievi saskatās etniskās dzimtenes televīziju un atrod savu diskriminināciju, kur tās nemaz nav. Jādomā, ka arī nākamā gada 3. jūnijā, kad būs jāiet pie vēlēšanu urnām, nekas daudz nebūs mainījies un uz Ušakova darbību nebūs adekvāta skatījuma ne no vienas, ne otras puses. Vieniem Ušakovs būs apriori sliktais, bet otri ies apkārt iekšpagalmu bedrēm, pievērdami uz tām acis, jo nedrīkst pieļaut, ka mūsējos sit. Tādi gājieni kā Nacionālās apvienības aicinājums atņemt Ušakovam pielaidi valsts noslēpumam nāk Ušakovam par labu - tikai vēl vairāk mobilizē viņa atbalstītājus.
Šis tas Rīgā un Londonā notiek līdzīgi, taču, ja attēlu pievelk tuvāk, tad atšķirības ir ne tikai pilsētu lielumā vai mazumā - mums ir neveselīgāk, nejēdzīgāk, tuvredzīgāk. Maz tiek domāts par to, kā dzīvot turpmāk, bet notiek nemitīga cīņa pret pagātnes dēmoniem. Un šajā cīņā iespējami tikai zaudējumi.