Paldies, reklāmu nevajag!

Reklāma televīzijā kaitina, tracina, krīt uz nerviem. Visi tie pamperi, čipsi, uzmācīgā iegalvošana, kuri visplānākie prezervatīvi, kurš pulveris labāks par parasto pulveri, mudinājumi ņemt ātros kredītus, kas ir taisns ceļš uz parādu elli, un tamlīdzīga draņķība ik dienu tiek rādīta televīzijas ekrānā.

Saprotams arī, ka bez reklāmas ekonomika nekustētu un reklāma ir privāto mediju ienākumu avots. Taču ar reklāmām ir piebāzta arī sabiedriskā televīzija, kas tiek finansēta par nodokļu maksātāju naudu. Tas nav labi. Sabiedriskajam medijam būtu jābūt kā bākai un flagmanim, kas rāda visiem pārējiem, cik skaisti un profesionāli jāatspoguļo norises valstī un pasaulē. Vajadzētu, lai žurnālisti, kas strādā LTV, nebūtu spiesti dzīvot tik skaudrā nabadzībā, ka viņiem jāmeklē haltūras. Piemēram, pazīstamais intervētājs Gundars Rēders, kas nesen nikni intervēja tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču, esot piepelnījies, par 1000 eiro moderējot Tieslietu ministrijas un nevalstisko organizāciju pasākumu. Vienā dienā cilvēks pilda ministrijas pasūtījumu, citā dienā viņam jāuzdod tās pašas ministrijas ministram nepatīkami jautājumi. Tas ir mazliet tā šizofrēniski, interešu konflikta ēnā. Ja televīzijai būtu pieklājīgs finansējums, žurnālisti varētu strādāt brīvāk un neatkarīgāk. Sabiedriskie mediji tāpēc saucas par sabiedriskajiem, lai kalpotu sabiedrības interesēm, lai veidotu raidījumus, kas ir ne tikai izklaide.

Sabiedriskās televīzijas iesaiste reklāmas tirgū kropļo šo tirgu un nodara pāri arī pašai sabiedriskajai televīzijai. Vajadzētu sekot kaimiņvalstu piemēriem. Igaunijā sabiedriskā televīzija pameta reklāmas tirgu jau 2007. gadā, Lietuvā tas tika izdarīts pagājušajā gadā. Kā rāda Igaunijas pieredze, pēc tam, kad sabiedriskā televīzija pārtrauca raidīt reklāmas, tās reitingi pieauga.

Kultūras ministrijas sagatavotajās mediju politikas pamatnostādnēs 2016.-2020. gadam ir iekļauta doma par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Par šo tēmu tiks spriests valdībā, šķiet, jau vistuvākajā laikā. Tur gan ir jautājums, vai sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus jāveic uzreiz kā ar nazi vai to darīt pakāpeniski, lai televīzijai vajadzīgā nauda nesanāk pārāk liels un iepriekš neplānots slogs. Pakāpeniski tad nebūtu tik sāpīgi. Bet par to vēl spriedīs.

Par televīzijas reklāmu jautājumu ir pavaicāts tautai, un rezultāti ir interesanti. Saskaņā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptauju, 76% iedzīvotāju uzskata, ka komerciālo reklāmu apjoms sabiedriskajos medijos ir jāsamazina. 23% uzskata, ka reklāmas no sabiedriskās televīzijas jāizskauž pavisam - par visiem 100%. Tikai 16% domā, ka reklāmas var palikt. Strikti negatīva attieksme pret reklāmām ir pusei iedzīvotāju, tikai 9% tā ir pozitīva.

57% aptaujāto latviešu atbalsta iziešanu no reklāmas tirgus, 61% aptaujāto vecumā virs 54 gadiem (kas ir lielākā LTV un Latvijas Radio auditorijas daļa) atbalsta iziešanu no reklāmas tirgus.

Interesanti, ka iziešanai no reklāmas tirgus nepiekrīt tā sabiedrības daļa, kas pati sabiedriskos medijus nepatērē - gados jauni cilvēki, kas informāciju un izklaidi atrod internetā, un krievvalodīgie, kas skatās Krievijas kanālus.

Mediju politika, saprotams, ir arī Latvijas Raidorganizāciju asociācijas (LRA) uzmanības lokā. LRA valde vēlas finansējuma palielināšanu sabiedriskajiem medijiem, lai Latvija veiksmīgāk varētu pretoties propagandai, un aicina valdību reformēt Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) un mediju sektora uzraudzību, izbeigt uzņēmējdarbības vides, vienlīdzīgas konkurences un reklāmas tirgus kropļošanu un, sabiedriskajiem medijiem izejot no reklāmas tirgus, nostiprināt patiesu sabiedrisko mediju neatkarību.

Ar mediju sektora uzraudzību nekas nebūs ātri un vienkārši. Pašlaik populārs ir uzskats, ka agrāk NEPLP ir bijusi politiķu dancināta, tagad jānāk profesionāļiem, kas visas lietas savedīs kārtībā. Bet te ir daudz risku. Ja padomi veido Jenotu, Zaķu un Vilku partiju sūtīti cilvēki, pastāv kaut kāda paritāte, cits citam skatās uz pirkstiem, un, ja sabiedriskā televīzija sāk pārmērīgi slavēt Jenotu partiju, bet citiem brukt virsū, zaķi un vilki sāk dusmoties un iebilst. Savukārt, ja NEPLP locekļi būs ievēlēti kā kristāldzidri profesionāļi, var izrādīties, ka visi ir slēpti Jenotu partijas atbalstītāji, un tad televīzijas ziņu un analītisko raidījumu saturs odīs pēc jenotības. Nav tur tā uzraudzības būšana vienkārša. Taču problēma ar sabiedriskās televīzijas iziešanu no reklāmas tirgus ir atrisināma.