Emigrants asarām netic
Kad posts, bankrots un parādi spiež, emigrē pat lielākie patrioti. Piektā daļa Latvijas iedzīvotāju ir devušies uz ārzemēm dzīvot, strādāt un mācīties. Arī zagt un parazitēt. Sociologi ir aptaujājuši, ka arī no palikušajiem vēl ceturtā daļa gudro, ka derētu laisties projām.
Tikmēr Latvijas institūts sācis sociālo kampaņu ar nosaukumu «Gribu tevi atpakaļ!». Ar kampaņas video tiek aicināts ikviens Latvijas iedzīvotājs sociālajos tīklos uzrunāt svešumā mītošos tuviniekus un draugus un emocionālā vēstījumā pateikt, ka viņi ir gaidīti mājās.
Tas ir sirsnīgi un mīļi. Daudzi nobirdinās asariņu, jo neklājas jau tajā svešumā tik viegli. Projām no ierastās vides, no tuviniekiem, visapkārt dzirdot vien svešu valodu, cilvēks diez cik komfortabli nejūtas. Bet nu kad atkal paņem papīra lapu un saraksta vienā pusē ieguvumus, bet otrā zaudējumus, sanāk, ka no došanās mājup zaudējumu būtu daudz vairāk.
Jo visa nelaime ir naudā.
Latvijā naudas ir gaužām maz. Latvijā par smagu vergošanu nesanāk pat vēderam. Turklāt visu laiku pastiprinās presings - cenas ceļas, sodi palielinās, nodokļi un nodevas aug, bet sociālajā spilvenā dūnu tik maz, ka draud vecumdienas skaudrā trūkumā. Un tad vēl atminas šejienes nesakārtotību, nejēdzību, netaisnību, beztiesiskumu, darba apstākļu necilvēcību.
Nav tomēr kaut kas tur kārtībā ar Latvijas institūta akciju. Iznāk līdzīgi kā kādā popdziesmā, kur liriskais varonis pūš un sten un aicina beibi atpakaļ, šķirtais vīrs raksta kvēlus mīlas vārdus bijušajai sievai.
Reizumis jau gadās, ka pāris salabst un sanāk atkal kopā, taču, ja sieva atceras, kā laulātais viņu krāpa, zilināja sānus un šķērdēja ģimenes budžetu, tad viņai pietiek prāta, lai uz mirklīga jūtu uzplūda nepavilktos. Aicinājums latvjus atgriezties ir makšķerēšana uz plika āķa. Pašlaik Latvijai nav nekā daudz, ko piedāvāt repatriantiem.
Reemigrācijas plāns arī ir tāds šļaugans - tam tiek tērēts vairāk nekā pusmiljons eiro gadā, bet reemigrantu pūļus neredz. Pašlaik tas ir kā ar sietu nest ūdeni - viens reemigrants atbrauc, bet simts emigrantu pa to laiku aizbrauc.
Ne jau viss aizbraukšanā ir traģiski. Apmēram trešā daļa no Latvijas ļaudīm ārzemēs ir jauni cilvēki, kam mērķis ir studēt, apgūt kādas jaunas prasmes, redzēt pasauli, iemācīties valodas. Būs starp viņiem arī enerģiskie un uzņēmīgie, kas atgriezīsies, lai savas prasmes liktu lietā, nopelnīto naudu investētu Latvijā.
Brīvā darbaspēka un kapitāla kustība nav nekādi kapi, bet brīvība. Indivīdam ir izvēles iespējas. Jo vairāk attīstās jaunās tehnoloģijas, jo mazāka nozīme, kur konkrēti cilvēks sēž pie datora - var dzīvot laukos pie Alūksnes un strādāt ASV firmai, var dzīvot Meksikā, bet naudu pelnīt Latvijā. Ja lētāki būs lidojumi un kad vēl būs gatavs vilciens Rail Baltica, varēs arī braukāt šurp un turp biežāk.
Latvija ir labākā vieta, kur dzīvot latvietim. Mums ir brīnišķa mazsabojāta daba, nav zemestrīču un nāvējošu plūdu, terora riski ir zemi, ir valoda un kultūra, kurā var elpot. Uz ārzemēm aizbraukušie nekad nejutīsies kā zivis ūdenī - vietējie jau no pirmajiem diviem vārdiem pazīst svešzemnieku un savā vidē nelaiž iekšā. Varbūt tikai kādā trešajā paaudzē latvis citā zemē nejutīsies kā otrās šķiras pilsonis, un arī tad ne līdz galam, jo nav cerību iekļūt turienes labiešu kastā, kas veidojusies gadu simteņos. Turpretī Latvijā būt par kungu dzimtajā zemē ir vismaz teorētiski iespējams. Tas tā kā vieš mazliet cerību, ka pavisam tukša Latvija nepaliks.
Dažam valdības loceklim un arī premjeram bērni pašlaik atrodas ārzemēs, taču viņi nemaz tā nesteidzas saukt savas atvases mājup. Jūtas ir jūtas, bet izglītība, karjera, nauda vispirms ir jāiegūst, lai varētu atļauties dzīvot Latvijā. Dzīvošana Latvijā vispār ir liela greznība, privilēģija, dārga manta. Ir profesijas, kurās var pat uzreiz precīzi sarēķināt, cik reižu lielāku algu cilvēks saņemtu, ja strādātu citā zemē. Iznāk, ka starpība ir tā summa, ko viņš maksā par dzīvošanu šepat. Bet ļaudis, kas citās valstīs jau labi iekārtojušies, nav gatavi maksāt šo lielo nodevu par dzimtenes gaisu.
Latvijas institūta kampaņa ir labi domāta, taču stipri vien pāragra - pašlaik tā ir tikai melodramatiska raudināšana, bez reāli materiāla, praktiski finansiāla seguma. Bet, ja nav uz ko aicināt, tad varbūt nemaz nevajag aicināt?