Tehniskais budžets negatīvajā fiskālajā telpā
Šodien Saeima iecerējusi pirmajā lasījumā pieņemt šā gada budžeta projektu un 15 to pavadošos likumprojektus. Galīgajā lasījumā budžetu paredzēts pieņemt 3. aprīlī. Šoreiz tikšot lauzta agrāko laiku tradīcija sēdēt un dažiem deputātiem arī saldi gulēt Saeimas plenārsēžu zālē dziļā naktī, līdz kamēr budžets tiek pieņemts. Ja balsošanas process ievilksies pavēlāk, deputāti došoties mājās, lai no rīta celtos un moži pabeigtu budžeta pieņemšanu 4. aprīlī.
3. vai 4. aprīlis ir bezdievīgi vēlu - jau ceturtdaļa šā gada būs pagājusi. Bet tur vainīgi visi un līdz ar to neviens, jo nejēdzīgi ilgi stiepās jaunās valdības sastādīšana. Tāpēc šos pirmos trīs mēnešus esam dzīvojuši ar decembrī pieņemto pagaidu budžetu, kur ikmēneša izdevumiem par pamatu bija ņemta viena divpadsmitā daļa no pērnā budžeta.
Taču tie nebūs bijuši visi izdevumi. Ir jau iztērēts vairāk - ES struktūrfondu programmu apguvei, algām, pensijām un pabalstiem, Satversmes tiesas lēmumu izpildei par tiesnešu un prokuroru algām un citiem izdevumiem. Līdz ar to tagad ir diezgan liela ciparu zupa, kurā parlamentam, sevišķi divām trešdaļām tā nepieredzējušo jaunpienācēju, būs pagrūti orientēties.
Salīdzinājumā ar pagājušo gadu pamatbudžeta izdevumi pieaug par 330 miljoniem eiro, taču liela daļa šīs naudas jau būs iztērēta. Saeimai maz būs reālas vielas, par ko diskutēt. Arī «deputātu kvotu», kad kā trusīti no cepures no neparedzētiem izdevumiem rezervētās ailes izceļ pārdesmit miljonu dalīšanai, vairs nebūšot.
Šodien pie Saeimas ēkas paredzēts skolotāju pikets. Neba aiz pārmērīgas treknības skolotāji dusmojas. Viņi jūtas uzmesti un aizmirsti. Bija cerējuši, ka jaunie, skaistie spēki, kas uzvarēja vēlēšanās, viņus mīlēs un palielinās algas. Taču no jaunās valdības ir sagaidīta vien skaudra ziņa, ka nebūs no budžeta nekāda dāsnība - lai no 1. septembra pieliktu viņiem pie algas, vajadzētu deviņus miljonus eiro, taču šāda nauda nav atradusies. Būšot varbūt 2020. gadā.
Premjers Krišjānis Kariņš prāto par Igauniju. Abās valstīs tēriņi izglītībai pret kopējo budžetu esot līdzīgi, bet skolotāju algas Igaunijā esot gandrīz uz pusi lielākas. Tas tāpēc, ka kaimiņiem esot sakārtota sistēma. Ja ar teritoriālo un izglītības reformu sakārtos sistēmu arī Latvijā, tad varēšot celt algas Latvijas skolotājiem. Skolotāji runā kurkstoša vēdera valodā, bet premjers par mākoņu nākamības sapņiem somugriski. Dialogs nekādi nesanāk. Bet liela bēda no tā jau nav. Valdība zina, ka skolotāji ir inteliģenta publika, kas mazliet papiketēs un rimsies - neies jau dedzināt automašīnas un sist logus kā dumpīgais prolets un studentija Francijā.
2019. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi plānoti 9,2 miljardu, bet izdevumi 9,4 miljardu eiro apmērā.
Tātad 200 miljoni ieplānoti kā budžeta deficīts. Par to gan Latviju starptautiskās institūcijas nepēršot, jo tas atbilstot Stabilitātes un izaugsmes panta nosacījumiem. Tomēr deficīts tas ir, un tas nozīmē, ka Latvija turpinās aizņemties. Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) aicinājumu samazināt izdevumus par 140,9 miljoniem neviens nedzird, it kā FDP vēstītu infraskaņā.
Pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, šogad sagaidāma «negatīva fiskālā telpa», kas nav gluži nelabais dzīvoklis ar aizdomīgu runci no Meistara un Margaritas, bet situācija, kurā pie nemainīgas politikas budžeta bilancē veidosies apmēram 34 miljoni eiro mīnusā. To arī vajadzēs kaut kā izdomāt aizlāpīt.
Diemžēl varam negaidīt prognozējamu politiku no jaunās valdības, kas veidojas no daudziem politiskajiem spēkiem, kuriem nav kopējas domāšanas, skaidra kursa un nākotnes vīzijas. Valdošā koalīcija ir kreislabēji liberālkonservatīvs Grūdmūs-Velcjūs ar maoistisku Jaunās konservatīvās partijas ļipu. Kamēr vienā koalīcijas galā prāto par kaut kādu ekonomikas stimulēšanu, «jēkāpstus» interesē vien asiņaina atriebe, sekmīgi strādājošu ostu pārvalžu sagrābšana, pārveidošana par kapitālsabiedrībām un izpārdošana. Pēc principa «jo sliktāk, jo labāk» tieslietu ministrs Jānis Bordāns raksta žēlabu vēstuli ārzemju vēstniekiem, lai potenciālie ārzemju investori būtu informēti, ka Latvijā ar tiesu varu ir drausmīgs stāvoklis.
Pat skolēni zina, ka tirgus ekonomikai ir ciklisks raksturs - labos laikus nomaina krīzes. Pašlaik, lai cik tas dīvaini nešķistu, ir labie, ekonomikas augšanas laiki - Latvijas Banka ir prognozējusi šim gadam IKP pieaugumu 3,5% apmērā. Bet neviens nezina, kad - pēc gada, diviem gadiem vai rītdien - sāksies recesija. Tad gan būs tāds fiskālais vakars, ka maz neliksies.
Premjers Kariņš vismaz pagaidām acīm redzami nezina, ko pasākt. Bēdīgā balsī viņš paziņo: «Ja neko nemainīsim, nāksies lemt par nodokļu celšanu, bet tas nav manas valdības mērķis.»
Lūk, kas mums visiem draud! Nodokļu vēl par maz. Tāpat darīja monarhi senlaikos - kad nebija naudas izpriecām un kariem, pacēla nodokļus. Diezin jel šādas noskaņas politikā var kalpot par magnētu investīcijām un par zālēm depopulācijas ārstēšanai.