Levita laika pirmā diena

© F64 Photo Agency

Šodien Saeimas ārkārtas sēdē Egils Levits dos svinīgo solījumu, lai oficiāli stātos amatā.

Levits ir apsolījies un, jādomā, arī dziļi un patiesi apņēmies kļūt par prezidentu visai tautai, jo pagaidām viņš ir tikai ar 61 deputāta balsīm ievēlēts valdošās koalīcijas prezidents. Bet tauta ir ne tikai šīs partijas. Pašlaik, tēlaini izsakoties, Latvijā ir desmit palielas politiskas «ciltis» un vēl kādas sešas marginālākas «ģintis», kas sēž katra pie sava ugunskura un interneta sociālajos tīklos apsmej, apspļauda un gāna citu partiju politiķus un to vēlētājus. Starp šīm «ciltīm» ir liela nesaprašanās. Tāpat liela ir ienākumu un labklājības nevienlīdzība starp cilvēkiem un reģioniem, un bagātie nesaprot izkāmējušos. Levita misija ir šīs plaisas mazināt.

Raimonds Vējonis spēja nebūt partejisks, un tāpat arī Levitam derētu distancēties no tiem inteliģences «burziņiem», kuros viņš savulaik aktīvi darbojās un kas arī nupat bija aktīvākie viņa virzītāji uz amatu. Levits ir bijis ilggadējs Sorosa fonda valdes loceklis, bet ap šo fondu pulcējas ļaudis, kam tīk iztēloties sevi par vienīgajiem pareizajiem Rietumu vērtību dīleriem Latvijā - tas ir sektantisks tīklojums, kas dažkārt ar propagandiskām manipulācijām «iznes smadzenes» lielām ļaužu masām, uzspiežot tām savu darba kārtību un iestāstot pagalam slimas pasakas. Cerams, Levits nebūs šā alkatīgā grupējuma sastāvdaļa vai izpalīgs.

Levits ir augstas klases jurists, bijušais Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, kas ir lieliski, jo dažkārt parlamenta kolektīvais saprāts mēdz kļūt par kolektīvu neprātu un saražo juridisku brāķi. Prezidents tad ar savu aso profesionāļa aci var to pamanīt un atdot atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai. Īpaši bīstama ir daža viendienas politikāņa snaikstība partejiska izdevīguma un popularitātes vajadzībām mazināt tiesu varas neatkarību, apdraudēt tiesiskuma pamatprincipus. Nebūtu slikti, ja Levits murgojošos revolucionārus apsēdinātu un vestu pie prāta.

Levits ir autors Satversmes preambulai. Arī bez preambulas pamatlikums bija spožs, lakonisks dokuments, jo to pirms nepilniem 100 gadiem apsprieda un pieņēma viedi ļaudis - Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Čakste, Marģers Skujenieks, Kārlis Skalbe, Bruno Kalniņš, Rainis un vēl virkne dižu cilvēku, kuru vārdi nav aizmirsti pat pēc gadsimta.

Atskaitot nepieciešamību pieņemt Satversmes 2. jeb cilvēktiesību sadaļu, lielākā daļa mūsdienās veikto Satversmes grozījumu ir bijuši atbaidoša necieņa pret Satversmi un tās tēviem - it kā Vilhelma Purvīša gleznā kāds ar krāsotāja otu kleksētu iekšā «uzlabojumus». Ar Levita preambulu gan tik slikti nav, tomēr ir nedaudz apšaubāmi vienā teikumā apvienot tādas tautas identitātes pazīmes kā latvisko dzīvesziņu jeb būtībā pagānismu un kristīgās vērtības. Taču, ja ir cilvēki, kam Satversmes preambula palīdz justies aizsargātākiem, iedvesmotākiem un stiprinātākiem, tad tā ir vajadzīga un laba.

Prezidentam Satversme nedod daudz iespēju ietekmēt iekšpolitiku, jo Latvija ir parlamentāra, nevis prezidentāla republika, taču viņam ir iespēja pārliecināt, kļūt par tādu figūru, ar tādu vārdu, kurā nevar neieklausīties.

Pašlaik prezidentam ir dekoratīvas, tomēr vienlaikus ļoti nozīmīgas funkcijas pārstāvēt mūsu valsti ārpolitiski - pozējot, sarokojoties, runājot ar citu zemju līderiem. Latvijas prezidents daudz laika pavadīs ārzemēs un tāpat mājās pilī uzņems ārzemju viesus. Jācer, viņš būs gana respektabls patriotismā, stājā, oratora mākslā. Vienu svešvalodu - vācu - viņš prot tikpat labi kā latviešu valodu, kas arī ir liels pluss.

Jādomā, ka sabiedrībā turpinās vārīties diskusija, kādai jābūt varas iekārtai - vai prezidents jāievēlē tautai un jādod viņam lielas pilnvaras, vai pašreizējā proporcionālā parlamenta ievēlēšanas sistēma varbūt jānomaina uz jaukto vai mažoritāro?

Tur nu nevar zināt, kas ir labāk. Vairāku postpadomju valstu pieredze ar prezidentālu iekārtu ir diezgan padrūma - prezidenti ir kļuvuši par diktatoriem vai pieļāvuši kļūdas, izraisot jukas un asiņainus pilsoņu konfliktus. Arī mažoritārā sistēma, kad tā darbojas dzīvē, tiek ļaužu nīsta, un, piemēram, Gruzijā un Ukrainā pārmaiņas alkstošais elektorāts to karsti vēlas nomainīt pret proporcionālo - pret tādu, kāda ir mums.

Levits šodien ķersies pie darba. Jādomā, ka viņš ir apņēmies darīt visu labāko, ko spēj, un viņam Latvija ir sirdī un prātā. Levits nav vienkārši politiķis, bet, tēlaini izsakoties, arī viens no valsts simboliem - kā karogs, ģerbonis un himna, tāpēc pret viņu jāizturas ar cieņu. Viņu nevajag apveltīt nicinošiem epitetiem, kritizēt kā cilvēku. Protams, Latvija ir demokrātiska valsts, un arī prezidenta darbus un izteikumus var kritizēt, taču to vajadzētu darīt saudzīgi un tikai argumentēti. Protams, arī otrā galējībā laikam nevajadzētu krist un diezin vai jāpārsaldina, dēvējot viņu pēc Centrālāzijas paraugiem par Nācijas Vadoni vai tamlīdzīgi.

Šī ir jauna diena Levita dzīvē, šī ir jauna diena arī valstij un katram no mums. Šī ir pirmdiena četriem gadiem, kas būs «Levita laiks». Katrs jauns prezidents ir nācis ar jaunām cerībām. Cerams, ka Levits šīs cerības nepievils.

Svarīgākais