Robežu pārbaudīšana
Šodien paredzams izšķirošais troņu spēļu finālmačs Rīgas domē, kur obligāti jāievēlē Rīgas mērs un vismaz viens viņa vietnieks, lai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs nevarētu izmantot pašvaldību likuma 91. pantu un uzsākt domes atlaišanas procedūru.
Ir tā sanācis, ka milzu varas eiforiju pašlaik bauda no savām «dzimtajām partijām» atšķēlušies septiņi deputāti, kas sagrupējušies Neatkarīgo deputātu frakcijā un deputātu blokā Rīgai!. Veselais saprāts un loģika saka priekšā, ka par mēru tagad būtu jāievēlē pašreizējais mēra vietas izpildītājs Oļegs Burovs (Gods kalpot Rīgai), taču politikā ne vienmēr viss notiek tā, kā loģiski izskatās - pastāv arī aizkulišu intrigas, sponsoru intereses, politiķu savstarpējās antipātijas. Pat ja politiķiem ir izdevies brīvdienās vienoties par šodienas domes sēdes scenāriju, pastāv iespēja, ka kaut kas var noiet greizi un var sākties uzmetieni un salamāšanās. Domes politiķi pārbaudīs robežas, cik tālu var iet uzbrukumā ar ambīcijām un kur jāatkāpjas ar kompromisiem.
Līdzīga spēle turpināsies arī valdības valdošajā koalīcijā, kur Jaunā konservatīvā partija (JKP) kā četrgadīgs bērns pārbauda robežas starp atļauto un neatļauto, zondē, cik tālu var iet ar bezkaunīgu šantāžu un obstrukciju. Valdībai rīt būtu jāapstiprina Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā divkārt ievēlētais Indriķis Muižnieks, taču zinātnes un izglītības ministre Ilga Šuplinska uzstāj, lai valdība Muižnieku neapstiprina. Premjeram Krišjānim Kariņam (Jaunā Vienotība) un visai koalīcijai jābaidās, ka tad, ja Šuplinskas absurdā kaprīze netiks apmierināta, JKP sacels lielu brēku un atkal ies ārā no sēžu zāles, kā tas jau notika, kad amatā tika pārapstiprināts jēkāpistiem netīkamais Valsts drošības dienesta priekšnieks Normunds Mežviets. Ja JKP izdosies savu gribu uzspiest, partija to sapratīs kā atļauju turpināt ālēties - jādomā, ka ministre tad centīsies izmantot savu varu, lai atriebtos un pazemotu Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti, kurš ministri ir kritizējis. Ne tikai LU, bet arī visām pārējām augstskolām nāksies rēķināties, ka ministre centīsies apdraudēt to autonomiju un jauksies to iekšējās lietās. Zināms arī JKP plāns aiz cēlā pārvaldības uzlabošanas lozunga paslēpt alkatīgas partejiskas intereses un uzspiest augstskolām padomju varu - ieviest augstskolu pārvaldībā padomes. Šīs Šuplinskas aktivitātes var šķist gluži pieņemamas arī citiem koalīcijas partneriem. Jo kāda vaina? Arī viņi varēs deleģēt uz politizētajām padomēm savus ielikteņus, lai tie pasūc mazliet augstskolu asintiņu. Malacīte Šuplinska, kas gādā par jaunas barotnes izveidi partejiskiem parazītiem!
Pagājušajā nedēļā ar klusu vaidu dibenā nogāja PNB bankas kuģis. Šis ir pārteigums, kas nepārsteidz. Jo pēc notikumiem ar ASV finanšu uzraudzības iestādes Moneyval ziņojumu, kam sekoja ABLV bankas pašlikvidācija, ir skaidrs, ka lielas problēmas ir arī visām citām komercbankām, kurām ir daudz darīšanu ar nerezidentu kontiem. Bija tikai jautājums, kura banka būs nākamā. PNB bankas sakarā uz valdību šoreiz nav ko skatīties un gaidīt, jo šis būs gadījums, kad nenotiks kaut kādi glābšanas pasākumi, kā tas bija ar Parex banku. Valdība mazgā rokas nevainībā, un visa atbildība tagad ir jaunajai Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājai Kristīnei Černajai-Mežmalei.
Kādā citā valstī, kur iedzīvotāji niķīgāki, saceltos dusmas un varbūt pat protesti, taču Latvijas tautas pacietības mērs ir zināms - tas ir neizmērojami bezgalīgs. Latvji, kam bankā iesalušas algas un noguldījumi, mazliet pakunkstēs un gaidīs, kad varēs savu naudiņu tomēr dabūt, jo ir solīts, ka tiem, kam bankā ir mazāk par 100 tūkstošiem eiro, visa nauda tiks atdota no noguldījumu garantiju fonda līdzekļiem. Nav tikai zināms, kad iet pēc naudas - šonedēļ, šomēnes, šogad?
Tā ir asaraina bēdu luga - apmēram 100 tūkstoši ir piepeši atklājuši, ka viņu kartītes nestrādā, viņi nevar lietot savas algas un uzkrājumus. 40 tūkstoši cilvēku ir ticējuši reklāmas pasakām, ka PNB bankai ir visizdevīgākie noguldījumu plāni. Cilvēki, kam šajā bankā nauda, nevar norēķināties par komunāliem maksājumiem un iepirkties. Ja nav ko ēst, jāmeklē kaut kur aizņemties. Neviens nekādas atlaides un kompensācijas par šiem stresiem un zaudējumiem nedos. Taču, ja ir kredīts un parāds bankai, tas, protams, jāturpina atdot un maksāt saskaņā ar līgumu un grafiku. Bet kā gan citādi? Bija jāielāgo, ka saulainā laikā bankas uzmācas iesmērēt cilvēkiem lietussargus, bet, kad sākas lietus, ar visskarbākajām metodēm pieprasa šos lietussargus atpakaļ.
Ir jau sen skaidrs, ka Latvijas reklāmāķis par paradīzīgi saulpilnu komercbanku pakalpojumu tiltu starp Austrumiem un Rietumiem ir beidzies. Tā vietā joprojām nekā tik skaista nav. Vajadzētu izdomāt kaut ko - kaut kādu jaunu stāstu, kāpēc tieši Latvija ir vieta, kur investēt un darboties. Ar domāšanu vajadzētu nodarboties gudrākajām galvām un apmaksātākajiem dižierēdņiem. Taču, kad domāsi par šādām lietām, ja nav laika - viss laiks, spēks un smadzeņu resursi tiek patērēti rukšķot un grūstoties pie siles.