Medusmaize no miskastes
Vērojot nākamā gada budžeta pieņemšanas peripetijas un beidzot panākto vienošanos par prioritātēm, jāteic, ka varēja būt vēl sliktāk.
Galēji slikti būtu, ja neatrastos nauda pensiju piegāžu tarifa sadārdzinājuma kompensēšanai. Lielai daļai cilvēku pensijas jau tāpat ir niecīgas, pasta pakalpojumus izmanto trūcīgākie un slimākie. Par to, ka viņi saņem pensiju mājās, viņiem jau tāpat ir jāmaksā. Pacelt maksu līdz 4,88 eiro mēnesī un 2021. gadā līdz 5,28 jau būtu ne tikai trieciens visbēdīgāko plānajiem maciņiem, bet galēji demonstratīvs valdības sirds saltuma un sociālas neatbildības akts. Iznāktu, ka vara būtu bazūnējusi, ka pensijām notiek indeksācija, bet ar otru roku pat to mikroskopisko naudu, kas pensijām pielikta, uzreiz ņemtu nost. Par to draudīgi ierūcās Latvijas Pensionāru federācija, un valdībai ir nācies problēmu risināt. Spriežot pēc labklājības ministres Ramonas Petravičas (KPV LV) izteikumiem, divi miljoni eiro Latvijas pasta tarifu kompensācijai tiks atrasti, kas ir jauki.
Jauki skan arī izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) paziņojums, ka brīvpusdienas pirmo četru klašu skolēniem būs. Būšot tikai mainīts brīvpusdienu finansēšanas modelis, un tās apmaksāšot pašvaldības.
Nav jauki, ka nav skaidrs, no kurienes pašvaldības ņems naudu, lai maksātu par brīvpusdienām. Var iznākt, ka tālākajā bēdīgajā novadā trūcīgo vecāku bērni staigā kurkstošiem vēderiem, kamēr viņu skolotājiem nāksies sarkt, jo sīknauda, kas pielikta viņu algām, būs nākusi tieši no tiem līdzekļiem, ko valsts noņēmusi no brīvpusdienu finansējuma. Mīlīgais ministres paziņojums, ka viss būs kārtībā, vismaz pagaidām nenomierina - šīs lietas joprojām nav sakārtotas.
Priecīgi skan tādas ziņas, ka nākamgad budžets būs lielākais vēsturē un fiskālā telpa jeb nauda, ko vēl varēs pārdalīt budžeta prioritātēm, būšot 192,4 miljoni eiro. Un pagājušajā nedēļā valdība beidzot beigusi kašķēties. Taču tad mulsinoši un pretrunā ar šiem paziņojumiem skan Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) vadītāja Valda Kera paustais, ka Veselības aprūpes finansēšanas likumā nostiprinātais solījums - nākamgad par 20% palielināt mediķu darba samaksu - ir lauzts. «Šāda valdības rīcība ir bezatbildīga, sarūgtinoša un varbūt pat zināmā mērā noziedzīga. Uzticība valdībai ir sākusi brukt šobrīd, situāciju vēl var glābt Saeima, ja arī Saeima šo iespēju palaidīs garām, mēs būsim ļoti dziļā uzticības krīzē ne tikai valdībai, bet arī šai valstij,» saka Keris.
Tas ir skarbi. It kā jau nav pirmā reize, kad politiķi visu ko ir solījuši, pat likumus pieņēmuši, taču pēc tam ne solītais, ne pat likumā cieti ierakstītais netiek pildīts. Bija taču ticība, ka tagad ir jauni politiskie spēki, jauni laiki, bet atkal viss tas pats...
Pat vēl sliktāk - ja vēl būtu tā, ka likums tiek pieņemts, bet kādu nepārvaramas varas apstākļu dēļ to neizdodas pildīt, tad vēl varētu saprast. Taču šis Saeimas sasaukums pieņem lēmumus, jau to pieņemšanas brīdī labi apzinoties, ka to izpilde nav reāla. OIK sistēmai bija jābūt atceltai jau martā, taču tā netiks atcelta ne šodien, ne rīt un laikam pat ne tuvākajos gados. Tāpat arī budžeta likums laikam jau tikai daļēji būs realitātē balstīts, bet daļa no prioritārajām prioritāšu prioritātēm var beigās palikt uz papīra kā dāsni solījumi un sapņi. Bet kuram gan citam būtu jābūt paraugam, ka likums jāpilda, ja ne pašam likumdevējam un izpildvarai?
Šķiet, arī ziņas par valdošo partiju nomierināšanos un vienošanos ir stipri pārspīlētas. Premjers Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība) plašsaziņā vēstīja, ka piecas partijas vienojušās nākamajā gadā nodokļus necelt, atslogot darba algas, paceļot neapliekamo minimumu, kas ir zemo algu atslodze, kā arī ir atrasts papildu finansējums valdības galvenajām prioritātēm. Esot atrasta papildu nauda, lai īstenotu administratīvi teritoriālo reformu, valdošie vienojušies piešķirt papildu līdzekļus veselības aprūpes sistēmai, kā arī skolotāju algām un zinātnei (kam šajās nozarēs strādājošie netic).
Drīzāk pašlaik ir neliels starpbrīdis pirms nākamajiem lamāšanās un deķīša vilkšanas raundiem, jo piecu partiju vidū ir JKP, kas nemitīgi vēlas pievērst sev sava elektorāta uzmanību ar pārspīlētām prasībām, piepešām viedokļa izmaiņām un fiksām idejām. Nav izslēgts arī, ka dažas citas partijas ministri sajūtas aizmirsti un sarīko kādu scēnu.
Ar uzmanības pievēršanu un novēršanu ir tā sagadījies, ka pašlaik valdībā valdošajiem kā medusmaize ir Rīgas domē valdošā ķeza ar atkritumiem. Taču tā ir atkritumu kastē atrasta ne visai svaiga medusmaize. Tur daļa atbildības ir arī valsts izpildvarai un likumdevējam, jo kā tas nākas, ka pastāv tāda nesistemātiska sistēma? Kā var būt, ka brīdī, kad iepirkuma jezgai būtu jābeidzas ar pašvaldības un komersanta līguma slēgšanu, jezga tikai sākas? Tad jau redzēsim, kā Rīgas dome, kas politiskos kautiņos ir cietusi smagus nokdaunus, tiks ar problēmu galā. Taču valdības partijām nav liela pamata cerēt, ka visas savas problēmas varēs noslēpt, rādot ar pirkstu uz Rīgas domes atkritumiem. Pašām ir savas problēmas, un tās tāpat neož visai labi.